Vācu armija ieņem Vidzemi un Latgali
1918.18.-27.II
1918. gada 18. februārī Vācijas armija, pārtraucot miera sarunas Brestā (arī Brest-Ļitovskā), uzsāka ofensīvu Austrumu frontē. Krievijas armija tobrīd jau bija pilnīgi zaudējusi kaujas spējas. Lielākā daļa karavīru bija demobilizēti vai patvaļīgi pametuši fronti. Simbolisku pretestību spēja izrādīt tikai steigā saformētās un skaitliski nelielās Sarkanās gvardes vienības. Vidzemē vāciešu virzīšanos uz priekšu varēja aizkavēt arī latviešu strēlnieku pulki, bet arī to kaujas spējas bija ievērojami samazinājušās. Turklāt lielinieki nemaz nemēģināja organizēt nopietnu pretestību vāciešiem, bet steigšus bēga uz Krieviju.
Vidzemes un Latgales pilsētas viena pēc otras krita vācu karaspēka rokās. 18. februārī krita Daugavpils, 20. februārī – Cēsis, 21. februārī – Rēzekne, 22. februārī – Valmiera un Valka, 27. februārī – Alūksne. Dažviet notika sadursmes starp vācu karaspēku un “Sarkano gvardi”, tai skaitā lieliniekiem lojālajām strēlnieku vienībām. Tomēr šī pretestība bija haotiska un nespēja būtiski aizkavēt vācu virzīšanos uz priekšu. Viena no traģiskākajām epizodēm atkāpšanās laikā bija lielinieku īstenotā ķīlnieku ņemšanas kampaņa. Lielinieki arestēja inteliģences un turīgo aprindu pārstāvjus, lai kopā ar sevi vestu uz Krieviju, nodrošinot savu netraucētu aiziešanu un draudot ar ķīlnieku nogalināšanu vācu represiju gadījumā pret lieliniekiem, kas bija palikuši Vidzemē. Vairāki desmiti ķīlnieku atkāpšanās laikā tika nogalināti.
Līdz februāra beigām vācu armija ieņēma visu Latvijas teritoriju. Lielinieku režīms Vidzemē un Latgalē (tā sauktā “Iskolata republika”) bija sagrauts. Lielinieki un tiem lojālākā strēlnieku daļa bēga uz Krieviju. Tiesa gan, jāatzīmē, ka visai daudz strēlnieku, aptuveni trešdaļa no tiem, kas atradās Latvijā, nevēlējās doties uz Krieviju un palika Latvijā. Daļa no viņiem nonāca gūstekņu nometnēs, bet daļa spēja izvairīties no sagūstīšanas un uzsākt mierīgu dzīvi.
Pēc straujās vācu ofensīvas ne tikai Baltijā, bet arī Baltkrievijā un Ukrainā, Padomju Krievija bija spiesta noslēgt separātu miera līgumu (Brestas miers) ar Vāciju. Līdz ar to Krievija atzina sevi par sakautu un izstājās no kara. Latviešu tauta nonāca neapskaužamā situācijā – liela daļa tās atradās bēgļu gaitās Krievijā, bet Latvijas turpmākais liktenis bija neskaidrs. Vācu aprindas kala Baltijas kolonizācijas plānus, Latvijā bija ļoti ierobežota sabiedriskā un kultūras dzīve. Vācu okupācijas iestādes īstenoja skarbu ekonomisko politiku, noplicinot jau tā karā stipri cietušo Latvijas saimniecību.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Dzīvās atmiņas
Daiņa Vildes vectēva Mārtiņa Aleksandra (Jēkaba dēls) atmiņas no pierakstītās dienasgrāmatas