Lielinieku apvērsums Petrogradā
1917.7.XI
1917. gada 7. novembrī Krievijas galvaspilsētā Petrogradā (mūsdineu Sanktpēterburgā) lielinieki veica apvērsumu, gāžot Aleksandra Kerenska vadīto Pagaidu valdību. Iepriekšējos mēnešos Kerenskis bija zaudējis atbalstu gan plašākā sabiedrībā, gan armijā. Arī latvieši bija vīlušies Kerenska neizlēmīgajā politikā. Rīga bija atdota vācu karaspēkam, latviešu autonomijas prasības noraidītas, zemes jautājums pat nebija sākts risināt, bet saimnieciskā dzīve slīga arvien dziļākā haosā. Šo izdevīgo situāciju steidzās izmantot lielinieki, kuri spēja vienoties ar citiem lielākajiem radikālajiem politiskajiem spēkiem – sociālistiem revolucionāriem un eseriem. Lieliniekus atbalstīja arī daudzi no Latvijas evakuētie strādnieki un bēgļi, kuri Krievijā dzīvoja briesmīgos apstākļos. Daudzi no viņiem ienīda un nicināja Pagaidu valdību un iestājās Sarkanajā gvardē. Naktī no 7. uz 8. novembri sarkangvardi un matroži ieņēma cara agrāko rezidenci – Ziemas pili. Nelielās Kerenskim lojālās karaspēka nodaļas tika sakautas galvaspilsētas pievārtē 11. novembrī. 16. novembrī pēc ielu cīņām Maskavā, kurās arī piedalījās latviešu sarkangvardi, lielinieki pārņēma varu arī šajā pilsētā.
Tūlīt pēc apvērsuma Petrogradā sekoja varas pārņemšana arī Vidzemē. Šeit lielinieki izmantoja savu ietekmi latviešu strēlnieku pulkos un ar to palīdzību ieņemtu lielākās Vidzemes pilsētas. Dažu dienu laikā lielinieki pārņēma Cēsis un Valmieru. Pēdējais nozīmīgais Krievijas Pagaidu valdībai lojālais centrs atradās Valkā, kur bija izmitinājies 12. armijas štābs ar uzticamākajām karaspēka daļām. Tomēr 20. novembrī strēlnieki ieņēma arī Valku, līdz ar to neokupētajā Latvijas daļā visa vara nonāca lielinieku rokās.
Viens no lielinieku galvenajiem saukļiem bija miers bez kontribūcijām un aneksijām – utopiska iedoma, ka pēc piedzīvotajiem milzu zaudējumiem karojošās puses varētu atgriesties pie pirmskara robežām, atsakoties no visiem teritoriālajiem ieguvumiem. Teorētiski tas nozīmētu atgriešanos pirmskara situācijā. Tomēr ne Vācijai, ne Antantes valstīm šāds kara noslēgums nebija pa prātam. Neskatoties uz to, lielinieki ņēma iniciatīvu savās rokās, un ne tikai uzsāka miera sarunas ar Vāciju, bet arī sāka armijas demobilizāciju. Šajā laikā, daļēji arī lielinieku destruktīvās politikas mudināti, tūkstošiem strēlnieku un viņu komandieru pameta savus pulkus. Divarpus mēnešu laikā strēlnieku pulki burtiski izkusa – to skaitliskais sastāvs samazinājās vairāk nekā par 40% (no 21 858 līdz 12 476 cilvēkiem).
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Dzīvās atmiņas
Silvija Freinberga, K. L. māsasmeita sagatavojusi pēc Kārļa Leščinska stāstītām atmiņām un paša pierakstiem, kā arī atsevišķām vēstulēm, atklātnēm un citiem dokumentiem materiālu
Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli
Lidijas Cimermanes stāsts par tēvu, kareivi Andreju Drevinski