Rīgas zaudēšana
1917.3.IX
1917. gada 3. septembrī skaidri iezīmējās gaidāmā katastrofa Rīgas frontē. Mazās Juglas pozīcijās strēlnieki izmisīgā cīņā bija apturējuši vācu ofensīvu, nodrošinot 12. armijas daļām atkāpšanās ceļu Cēsu virzienā. Varenā krievu armija, kuras rindās bija vairāk nekā simts tūkstoši karotāju, panikā atkāpās cauri Rīgai. Tā ceļmalās pameta ieročus, munīciju un citus kara materiālus. Karavīri, dodoties cauri Rīgai, izmantoja iespēju un laupīja veikalus un noliktavas. Krievu karaspēks nopostīja tiltus pār Daugavu. Pilsētu pameta arī tūkstošiem bēgļu. Karaspēks un civiliedzīvotāju straume uz pārpildītās Pleskavas šosejas sajaucās milzīgā jūklī un radīja neaprakstāmu haosu. Daudzus bēgļu uz ceļa sabrauca smagie artilērijas rati. Evakuācijas haosu piedzīvoja arī Aleksandrs Grīns, kurš tobrīd ārstēja ievainojumu galvā Latviešu strēlnieku apvienotajā lazaretē Rīgā. No Rīgas viņu evakuēja uz Petrogradu.
Cauri Rīgai atkāpās arī 1. latviešu strēlnieku brigāde, kura ieņēma pozīcijas Daugavas kreisajā krastā. Iepriekšējās dienās tā bija iesaistījusies kaujās ar vāciešiem, ciešot diezgan lielus zaudējumus, bet apturot pretinieka uzbrukumu. Tagad brigāde atkāpās cauri izpostītajai Rīgai, atdodot pilsētu vācu okupācijas varai. Atkāpšanās laikā un jau pēc haosa norimšanas daudz strēlnieku dezertēja no savām daļām. Strēlnieku pārņēma vispārēja vilšanās.
Vācu karaspēka ienākšanu Rīgā vietējie vācu tautības iedzīvotāji sagaidīja ar sajūsmu. Rīgā, atzīmējot lielāko vācu armijas panākumu 1. pasaules kara frontēs 1917. gadā, ieradās apciemot arī Vācijas ķeizars Vilhelms II Austrumu frontes virspavēlnieka prinča Leopolda pavadībā. Šeit Vilhelms II apmeklēja dievkalpojumu Svētā Pētera baznīcā un pieņēma karaspēka parādi Esplanādē.
Rīgas zaudēšana un Krievijas Pagaidu valdības bezdarbība un acīmredzamā vienaldzība pret Latvijas likteni mudināja latviešu politiķus uz radikālāku rīcību. Agrāk populārās autonomijas idejas vietā arvien skaļāk sāka skanēt aicinājumi cīnīties par neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu. Krievija arvien dziļāk slīga haosā un kļuva skaidrs, ka ir jāmeklē izeja. Vācu okupētajā Rīgā dažādu virzienu latviešu politiķi apvienojās Demokrātiskajā Blokā un uzsāka cīņu par neatkarības ideju, cenšoties par to pārliecināt Vācijas politiskās aprindas. Neokupētajā Latvijas daļā un Krievijā aktīvu darbību izvērsa Latviešu Pagaidu nacionālā padome, kura vairākās deklarācijās izstrādāja prasību pēc neatkarīgas Latvijas.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Grāmatas notikumi
Rezerves! Pie joda, — kur ir rezerves!? Vai tiešām Rīgas štābi tic, ka četriem maziem latvju pulkiem ir turams
viss vācu trieciendiviziju uzbrukums?
Rezerves par katru cenu! Dieva dēļ rezerves!
Nav Rīgas štābiem vairs pār sibiriešu pulkiem varas, krievu biedri vairs nevēlas par svešas tautas zemi mirt, tiem prātā tikai pašu mājas, līdz kurām neaizmaršēs nekāds vācu karaspēks.
Vēl ir gan četri citi latvju pulki, kuriem nava gaisis kaujas spars. Tak viņi sargā Tīrelpurvā ceļus, vācu artilērija tos tāpat dragā, un uzbrukumu viņu tranšejām jau iesākuši vācu kājnieki, kaut pirmais ienaidnieka vilnis nopļauts viss no strēlniekguns.
Nav iespējams vairs Rīgu noturēt: jau viņas ielās kaukdamas krīt vācu granātas, pa visiem Jūrmalas un Katlakalna ceļiem bēg panikā uz Rīgas tiltu pusi krievu karaspēks.
Kaujas dārdēšanu mana tikai Ikšķiles pusē, kur asiņo otrās brigādes bataljoni, un nikns cīņas troksnis nāk no Olaines malas, kur vāciem stājies pretī pirmo latvju pulku spēks.
Par smilšu bedrēm sašauti jau viņu rakumi. Sen aizbēgušas trakos auļos vieglās krievu baterijas; pamesti guļ smago haubiču un tālšāvēju stobri, bet strēlniekbataljoni turas vēl un turas, un, vācu ķēdes, iedamas jau kuru reizi uzbrukumā, pusceļā plok miroņu vālos, saļimdamas no šauteņu un ložmetēju guns.
Dzīvās atmiņas
Marija Šmeliņas (dz.Janvāre) mātes Katrīnas Janvāres atmiņas par bēgļu gaitām