Brāļošanās frontē
1917. vasara
Stihiska pretējo pušu uguns pārtraukšana kara darbības frontēs un karavīru miermīlīga tikšanās (tā sauktā “brāļošanās”) 1. pasaules kara laikā notika vairākkārt. Viena no zināmākajām epizodēm notika 1914. gada Ziemassvētkos Rietumu frontē, kad vācu un franču karavīri pārtrauca karadarbību un mierīgi nosvinēja svētkus. Tomēr brāļošanās kļuva par masveidīgu parādību tieši Austrumu frontē starp vācu un krievu (tai skaitā latviešu) karavīriem 1917. gadā.
Pirmie plašākie brāļošanās gadījumi Austrumu frontē notika jau 1916./1917. gada ziemā. Tie liecināja par pakāpenisku krievu armijas demoralizāciju. Brāļošanās strauji izplatījās pēc Krievijas Februāra revolūcijas 1917. gada pavasarī un vasarā, kad Krievijas armiju jau bija pārņēmuši „demokratizācijas” procesi (komandierus sāka vēlēt, karaspēka vienībās parādījās vēlētas institūcijas, bez kuru akcepta vienība varēja atteikties pildīt kaujas pavēli) un tā strauji lielinieciskojās. Lielinieki sludināja kara pārtraukšanu un izlīguma iespēju ar šķiriski tuvajiem vācu strādniekiem, kuru bija ļoti daudz Vācijas armijā. Līdz ar to brāļošanās frontē lieliniekiem kļuva par vienu no līdzekļiem savas sludinātās programmas – imperiālistiskā kara pārvēršanai pilsoņu karā – īstenošanai. Vācieši labprāt atsaucās brāļošanās iniciatīvai, kas nāca no Krievijas armijas puses. Viņi redzēja iespēju vēl vairāk paātrināt pretinieka armijas sairumu un iegūt vērtīgu izlūkinformāciju. Tādēļ uz tikšanos ar pretinieka kareivjiem viņi parasti sūtīja savus virsniekus, kuri bija pārģērbtu zaldātu formās. Rezultātā vācu armija spēja saglabāt kaujas spējas, bet krievu armija tās strauji zaudēja.
Arī latviešu strēlnieku vienības, kurās 1917. gada vasarā ļoti lielu ietekmi ieguva lielinieki, cieta no brāļošanās sērgas. To asi kritizēja latviešu pilsoniskās un nacionālās aprindas, kuras brāļošanos ar vācu karavīriem uzskatīja par nodevību. Lielinieciskais laikraksts „Cīņa” 1917. gada 19. maijā demagoģiski rakstīja: „Kas mīl Kurzemi un grib tiešām atgūt to neizpostītu, tam jāizvairās uzbrukumam un jāmēģina atgūt Kurzemi revolucionārā ceļā, vācu strādniekiem piepalīdzot, saceļoties viņiem pret Viļumu [domāts Vācijas ķeizards Vilhelms II] un izvedot mūsu miera programmu: bez aneksijām, kontribūcijām, par tautu pašnoteikšanos”. Strēlnieki bija noguruši no kara un bezjēdzīgajiem uzbrukumiem un tādēļ grūti viņiem pārmest naivu paļaušanos lielinieku apgalvojumiem, ka iespējams karu pārtraukt ar pretinieku karavīriem dziedot, spēlējot kārtis un diskutējot par politiku. Aleksandrs Grīns, kurš bija kaujās rūdīts virsnieks, nevarēja ciest „brāļošanos” ar vāciešiem. Tobrīd viņš dienēja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 8. rotā. Atrodoties priekšpostenī Grenču muižas rajonā, A. Grīna biedri naktī sākuši brāļoties ar pretinieka karavīriem. A. Grīns atklāja uguni un vācu atbildes šāviens viņu smagi ievainoja. Lode izgāja cauri plecam, kaklam un mutes dobumam un iestrēga degunā. Kāds strēlnieks viņu uzkrāva sev plecos un iznesa no apšaudes. Šis starpgadījums atstāja pēdas uz visu atlikušo mūžu – ne vien pamatīgu rētu uz sejas, bet arī runas defektu.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Grāmatas notikumi
varēs kantēties Rīgas skuķiem klāt.”
Seržants klusē, un Saulkalnietis iesāk no jauna: “Ko tu tur ziktē? Smiltis, ierakumi, priežu stumbri un lauku mūļi. — Sen jau redzēts, nava nekas jauns.”
“Tepat pa kāpu augšu mēs skrējām 17-tā janvārī pretuzbrukumā,” — klusi saka seržants. “Tur pie viņās priedēs
krita Kārkliņš, tam blakus Andersons, kam bija linu balti mati un dziedāšanai varen jauka balss.”
“Jā,” — atdzīvojas Miķelsons, “bija trakot auksts laiks, un kailiem pirkstiem pieskaroties šauteņstobram vai aizslēgam, tērauds dedzināja nagus kā salta guns.”
“Tur, aiz tā blindāžstūra,” — seržants nebeidz risināt atmiņu pavedienu, “tu saskrējies krūtīs ar lielu vācieti”
— “Un mazais Čākurs, tam no sāniem pielēcis, ar laides zvēlienu notrieca pusžokla” — Miķelsons iegailas, atcerēdamies sniega kauju, kas dunējusi kāpu kalnos, kur tagad sasalušas smiltis un tveicīgs, sveķu smaršas pārpilns gaiss.
“Un tur, aiz tā greizā celma, — tur Elsim, mūsu vecajam rotniekam, gribēja aizskriet ceļā paresns vācu leitnants,
un rotnieks”
— “Ar nagāna stobra sitienu notrieca viņu zemē, un es ar durkli tūliņ biju fricim klāt”
— “Tur krita kaprāls Sauleskalns, — tur sniegā saļimušu es pēdējo reizi redzēju Akmentiņu, — zini, to melnīksnējo, kam janvāratpūtas laikā Rīgā bij gadījusies vecu puišu nelaime”
— “Un te, tepat savus pārdesmit soļus, krita no rokgranātas seržants Pabērzs."
Dzīvās atmiņas
Kārļa Grapmaņa pieraksti par dzīvesbiedres tēva ģimeni – Āboliem