Notikumu laika skala

„Kroņa ”ēdiens latviešu strēlnieku bataljonos.

Karavīrs ar tukšu vēderu nav karotājs, fiziskam spēkam un izturībai kaujas laikā bieži ir izšķiroša nozīme, tāpēc uzturam lielu uzmanību pievērš jebkurā karaspēkā- arī cariskās Krievijas Ziemeļu frontes 12. armijā, kuras sastāvā Pirmā  pasaules kara laikā cīnījās 1915. gadā saformētie latviešu strēlnieku bataljoni (vēlāk pulki).

Ziemeļu frontes virspavēlnieka štāba 1916.gada janvāra pavēlē bija noteiktas viena karavīra diennakts pārtikas normas visās krievu karaspēka daļās. Pavēlē teikts, ka tās nedrīkst mainīt bez virspavēlnieka štāba atļaujas. Ko tad dienā saņēma ierindas kareivis? Miltus- 775,5 g, putraimus-103,2 g, rīsus vai makaronus, vai grūbas, vai lēcas, vai zirņus-34,4 g, kaltētus dārzeņus-17,2 g, svaigus dārzeņus vai skābētus kāpostus-258 g, cukuru-64,5g, sausiņus-309,6 g, sāli-47,3 g, tēju-3,29 g, piparus-0,7 g, taukvielas(sviests vai eļļa)- 43 g, gaļu-frontes karaspēka daļās 307,5 g, aizmugures karaspēka daļās 205 g, ņemot vērā, ka aizmugures daļu kareivji 2 dienas nedēļā gaļu nesaņēma, rupjmaizi-1 kg 25 g, tabaku-17,2 g, ziepes mēnesī-205 g. Pavēlē norādīts, ka cūkas un jēra gaļu jāizsniedz vienādās daļās ar liellopa gaļu( ½ liellopa gaļas, ½ cūkas vai jēra gaļas), kā arī, ja iespējams, racionu jāpapildina ar zivīm. Pamatā bataljoni un pulki pārtiku un citas preces saņēma no armijas noliktavām, taču gaļu un olas bieži vien iepirka arī no vietējiem iedzīvotājiem, vienojoties par saprātīgu samaksu. Lai nodrošinātu karavīrus ar svaigu pienu, no vietējiem iedzīvotājiem iepirka govis, kuras turēja kopā ar armijas zirgiem un baroja ar zirgiem paredzēto sienu. Vairākās 12. armijas pavēlēs uzsvērts, ka kareivjiem divas reizes dienā obligāti jāsaņem silts ēdiens ar gaļu. Bija gadījumi, kad rotu komandieriem izteica rājienu par to, ka viņi patvaļīgi bija atcēluši pavēli par karavīru barošanu ar siltu ēdienu divas reizes dienā un likuši vārīt ēdienu tikai vienu reizi dienā. Karavīru uzturs armijā bija kalorijām bagāts, taču bieži vien tajā trūka paredzēto svaigo dārzeņu un augļu, kas jau 1916. gada vasarā izraisīja masveidīgu karavīru saslimšanu ar cingu. Ziemeļu frontes virspavēlnieks 1916. gada augustā izdeva pavēli, kurā teikts, ka “sakarā ar cingas izplatību armijā obligāti papildināt ēdienu ar dārzeņiem un zaļumiem”. Karaspēka daļām tika dota speciāla instrukcija kā vārīt zupu no sausiem dārzeņiem. Ārsti lika pulku pavāriem pie dzeramā ūdens pievienot citronskābi un dzērveņu ekstraktu, kā arī izsniegt cingas slimniekiem sarkanvīnu.

Kāda tad bija kareivja ikdienas ēdienkarte? Uzturs dalījās tā saucamajā „no katla saņemamajā” un „rokās izdodamajā”. No katla kareivji saņēma tēju, pusdienas un vakariņas, bet tieši rokās tiem izsniedza maizi, cukuru, sviestu un speķi. Brokastīs kareivji saņēma siltu tēju, pie kuras ēda klāt izsniegto maizi ar speķi vai sviestu . Pusdienās parasti deva zupu un katram karavīram izsniedza gaļas gabalu, tā saucamo „porciju”. Kā otrais ēdiens gandrīz vienmēr bija biezputra. Vakariņās lielākoties arī bija zupa. 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karavīri Nāves salā pusdienās saņēma kāpostu zupu ar gaļu, cūkas vai aitas speķi, griķu putru ar cūkas speķi, vakariņās - rīsu, kartupeļu vai zirņu zupu ar cūkas vai aitas speķi. Svētdienās tam visam klāt nāca papildus makaroni ar gaļu. Maize nekad netrūka.

Taču „kroņa” ēdiens nebija vienīgais pārtikas avots armijā. Visos pulkos darbojās kareivju un virsnieku karalauka bodītes, kurās varēja nopirkt gan pārtikas, gan rūpniecības preces. Kareivja mēneša alga gan nebija nekāda lielā- 1 rublis 75 kapeikas, taču lielākā daļa kareivju saņēma no piederīgajiem naudas pārvedumus, kurus tad arī varēja notērēt bodītē . Karaspēka daļu štābu darbiniekiem un kara ierēdņiem nepienācās bezmaksas ēdiens, produkti viņiem bija jāpērk pašiem par savu naudu.

Latviešu strēlnieki, salīdzinājumā ar krievu karavīriem, pārtikas apgādes ziņā bija nedaudz priviliģētā stāvoklī. Viņi, protams, saņēma armijas ēdienu saskaņā ar iepriekš minētajām pārtikas normām. Taču ikdienas racionu manāmi dažādoja piederīgo un arī pilnīgi svešu vietējo iedzīvotāju pienesumi, sevišķi tas attiecas uz laiku, kad strēlnieku bataljoni komplektējās un izgāja apmācības kursu Vecmīlgrāvī un Rīgā. 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona virsnieks kapteinis Oskars Tiltiņš savās atmiņās par šo laiku raksta- „Nevarētu teikt, ka būtu bijusi ēdienu dažādība. Tāpat garšas ziņā varēja daudz ko vēlēties. Sevišķi tas sakāms par tiem krievu ēdieniem, kas latviešiem nebija pierasti, piemēram, pareizticīgo gavēņa zivs zupa. Bija gadījumi, kur šīs gavēņu zupas strēlnieki izgāza grāvī.

Par uztura apgādi jāsaka vēl tas, ka daudzus strēlniekus viņu uzturēšanās laikā Rīgā un Vecmīlgrāvī piederīgie apgādāja ar ēdamo diezgan bagātīgi, tā kā kroņa uzturā dažkārt atradās samērā maz cilvēku.

Strēlnieki labprāt dalījās savā starpā ar piederīgo dāvanām, un tā bieži kroņa ēdiens palika pāri.

Šo pārpalikumu strēlnieki ar prieku atdeva vietējiem trūcīgiem iedzīvotājiem .Karam ieilgstot, daudzas apkārtējās koku fabrikas bija apstājušās , šeit bija diezgan daudz bezdarbnieku un citu nabadzīgu ļaužu. Tie tad arī katru dienu trauciņiem rokās gaidīja strēlnieku pusdienu pārpalikumu un maizes riecienus”

Savukārt 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Fricis  Riekstiņš savās atmiņās par  bataljona strēlnieku dzīvi Vecmīlgrāvī raksta- „Sākumā mūs ēdināja diezgan labi; vārīja katru dienu krietnu gaļas zupu un griķu biezputru, ko gatavoja pēc krievu vīzes. Tā bija neparasta biezputra, un daudziem viņa negaršoja, kaut gan, jāsaka,  bija labi gatavota un trekna. Biezputras tātad vienmēr bija daudz, un tiem, kuriem viņa garšoja, bija liela izēšanās. Tāpat sākumā katram bija klāt sava nauda: personīgs ietaupījums vai piederīgo līdzdevums. Un tamdēļ pirmajā apmācību laikā dzīvoja starp mums pat tādi brīvprātīgie, kas kroņa ēdienam nepieskārās, bet pirka paši sev uzturu, jo par naudu turpat uz vietas visu ko varēja dabūt: baltmaizi, sviestu, desas, dažādas gaļas, cepumus un našķus. Bet ar laiku nauda pat visbagātākiem izsīka. Un tad pamazām visi
pierada pie krievu biezputras un citas ēsmas, un tā sāka likties pat garda. Līdz ar to ēdiens sāka aptrūkt, un viņa dēļ bieži iznāca plūkšanās, uz ko sevišķi nadzīgi bija rīdzinieki. Vecie kareivji tādos gadījumos jaunos šķīra, bet tie brīvprātīgie, kas kaujā nepiedalījās, plaukšķināja rokām un kliedza - urrā.

Parasti pēc kaušanās vainīgie dabūja stāvēt pie šautenes, bet tas maz ko līdzēja. Tikko radās mazākais iemesls kautiņam, tūdaļ arī plūkšanās sākās. Visvairāk strīdi izcēlās tās pašas biezputras dēļ. Ēdienus mums parasti iedalīja lielās bļodās, no kurām ēda 8 vai 10 cilvēki. Krievu biezputra nāca galdā vēl lielākās bļodās, no kurām vajadzēja pietikt 20 cilvēkiem. Ēdām mēs svaigā gaisā, jo laiks vēl pieturējās silts, turpat netālu no kukņām, pie lieliem, gariem koka galdiem. Manīgākie parasti gāja pēc ēdieniem, un bieži vien, biezputru dabūjuši, nenesa viss to uz galdiem, bet paslēpa turpat kaut kur krūmos un izēda vai nu vieni paši, vai kopā ar tuvākiem draugiem. Pārējie pie galdiem gaidīja, gaidīja, līdz devās paši meklēt savu biezputru; daudzreiz atrada slēpējus krūmos ar visu lielo, kūpošo biezputras trauku, un tad, protams, kautiņš gāja pēc tam nežēlīgs
vaļā. Ja arī biezputra nokļuva līdz galdam, tāpat brīžiem uzliesmoja negants ķīviņš, jo ēdāju skaits pie bļodām nebija ne norīkots, ne stingri sadalīts pa vadiem un nodaļām.

Man vēl tagad prātā stāv šāds smieklīgs gadījums. Kad vienu varenu bļodu reiz uzcēla galdā, tad viņas ēdāji sadalījās pēkšņi divās grupās un sāka to raustīt katrs uz savu pusi. Ar katru mirkli strīds kļuva nopietnāks, un bļodas raustīšana sīvāka un bezbēdīgāka. Beidzot pie viena straujāka rāviena bļoda pārplīsa vidū pušu, un biezputra izbira laukā: gan uz galda, gan zemē. Apkārtējie sāka skaļi smieties. Tas strīdniekus vēl vairāk iekaitēja, tie vēl briesmīgāk noskaitās un metās cits citam virsū. Izcēlās nopietns starpgadījums. Vēlāk biezputras izsniegšanas jautājumu nokārtoja, un līdz ar to izbeidzās biezputras kari un viņiem sekojošie sodi un pārestības.”                                                                                                

Strīdi par ēdienu izbeidzās, kad strēlnieku bataljonus nosūtīja uz fronti. Pārgājiena un kauju laikā viņiem izdalīja tā saucamo „sauso uzturu”- konservus un sausiņus. Katliņos pie ugunskura varēja uzsildīt konservus, kā arī uzvārīt tēju. Kā liecina atmiņas, strēlnieki tēju lietoja maz, vairāk gan graudu kafiju- vai nu melnu, vai arī pienā vārītu. Tā 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona kareivis Ādolfs Klēbergs savās atmiņās atspoguļojot bataljona došanos uz fronti 1916. gada martā, raksta- „Tagad atgriezīsimies mūsu nometnē un palūkosimies, kādā nopietnībā pie ugunskuriem tup atsevišķi strēlnieki, kas tur uz uguns savus vārāmos katliņus, tajos  verd brūnās kafijas šķidrums. Neviena namamāte nespēs ar tik nopietnu un rūpīgu skatu vērot un uzmanīt to, kad tikai brūnais šķidrums nepārplūst pāri katliņa malām. Kafijas vārīšanā strēlnieki stingri ievēro un izpilda visus pavāru likumus, piemērojot tos dažādai purvu ūdens krāsai un garšai. Jautri un omulīgi norit kopīgā brokastošana katrā atsevišķā teltī un būdiņa uz galda, kas pagatavots no dēļu gabaliem un kastēm.Ar lielu apetīti strēlnieki ēd cieto, drupano rupjo maizi, piekožot kumosu žāvētas vai sālītas gaļas. Dažiem maize klāta ar plānu kārtiņu izsniegtā sviesta.”    

Lauka virtuve- strēlnieku gaidītākais transports.

Frontē ēdienu gatavoja un piegādāja lauka virtuvēs-speciāli izgatavotos metāla katlos ar malkas apkuri, kurus vilka zirgi. Šāda lauka virtuve bija paredzēta katrai bataljona rotai, taču 1915. gadā, kad pirmos trīs latviešu strēlnieku bataljonus nosūtīja uz fronti, lauka virtuves tiem nebija piegādātas. Šis apstāklis, kā raksta 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona komandieris pulkvedis Jānis Kalniņš,” ļoti apgrūtināja strēlnieku apgādi ar siltu uzturu. Strēlnieki gan mēģināja dažreiz vārīt ēdienu mazajos uzkabes katliņos, bet tas viņiem nepatika- viņi labāk apmierinājās ar tēju vai kafiju, kas bija daudz vienkāršāk.” Situācija normalizējās 1916. gadā , kad uz fronti devās pārējie pieci strēlnieku bataljoni- tad jau katrai rotai bija sava lauka virtuve. Cik ļoti strēlnieki gaidīja šo kūpošo ratu parādīšanos, to spilgti atspoguļo jau minētā Ādolfa Klēberga atmiņas-„ Tā pienāk pusdienas laiks. Dažam strēlniekam tīri neviļus pagriežas acis uz to meža stūri, no kurienes gaidāma lauku virtuve ar pusdienas zupu, gaļas porcijām un tradicionālo, karavīru iecienīto un slaveno otru maltīti - biezputru. Beidzot parādās lauku virtuve, kas brauc šurp pa šauro meža taku. Attiecīgs, ar sevišķi labu ēstgribu apbalvots strēlnieks, kas bija norīkots novērošanai, jau savlaicīgi dod zīmi, jāsāk sacensība: nokļūt pirmajiem pusdienu saņēmēju astes priekšgalā. Pats novērotājs jau noteikti būs pirmais, jo aiz viņa tikai lielā attālumā skrien, katliņiem grabot un skanot, strēlnieki, gluži kā kādā ķēdes uzbrukumā.  Pusdienas maltīte garšo labi. Beigās izsniedz otru ēdienu - biezputru. Šo maltīti kā veselīgāko dod mazāk: vairākiem strēlniekiem kopīgi vienā katliņā. Tās dažas karotes biezputras, kas iznāk katram strēlniekam, nav vērts izsniegt atsevišķi. Šai kopīgajā biezputras porcijas ēšanā savi ļoti smagi noteikumi. Tam putras ēdējam, kas ēda pēdējais bija jāizmazgā pēc ēšanas katliņš. Tā bija liela māksla izmazgāt taukaino katliņu aukstā purva ūdenī.”

Savukārt 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka kapteinis Pauls Valdmanis savās atmiņās par pulka cīņām Ziemassvētku kaujās izsmeļoši raksturo lauka virtuves nozīmi kaujas apstākļos-„Naktī štābā ieradās pulka „labais gars”, priekšzīmīgais un nekad neaizmirstamais saimniecības priekšnieks kapteinis Gailītis un ziņoja pulka komandierim, ka ieradies ar visām virtuvēm un citiem pārtikas līdzekļiem. Tiešām, minētā virsnieka enerģija un lielā pašuzupurēšanās bija priekšzīmīga un ievērības cienīga, jo nekāda elle, nedz arī citi apstākļi nespēja traucēt pārtikas piegādāšanu. Šaubīgākās reizēs kapteinis pārtiku ešelonēja personīgi, neuzticēdamies jaunākajiem virsniekiem. Tā tas bija Ziemassvētku, bet īpaši Janvāra kaujās, kad apstākļi bija visai smagi. Nekad neaizmirsīšu kapteini un viņa lielo stāvu, kad viņš Janvāra cīņu laikā, nākot uz štābu artilērijas viesuļugunī, lēkāja, segdamies granātu sprādzienu izrautajās bedrēs. Ieradies pie pulkveža, ziņoja, ka tik un tik virtuves ceļā sasistas, bet pārējās piegādātas un kareivjiem pārtika jau nosūtīta uz pozīcijām. Cik nozīmīga un neatsverama izsalkušajiem karavīriem kaujā ir karote siltas zupas, to zina tikai paši karavīri. Tā atspirdzina ne vien fiziski, bet arī garīgi, jo uztur stipru atziņu, ka neesi aizmirsts, ka par tevi rūpējas un jūt līdzi arī citi”.

Papildinājumi pie ikdienas pārtikas devas.

Bieži strēlnieki dažādoja savu ikdienas pārtikas devu ar Babītes ezerā vai Lielupē pašu sazvejotām zivīm vai mežā nomedītiem zaķiem un stirnām. 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona virsnieks poručiks Pēteris Dūdiņš  savās atmiņās par bataljona došanos uz fronti raksta- „Vakars nebija vēls un daži manas rotas kareivji lūdza atļauju pamedīt tuvējos mežos. Atļāvu viņiem šo prieku ar noteikumu būt pēc dažām stundām atpakaļ. Vesela nodaļa manu zēnu aizgāja medībās. Būdami labi turienes apstākļu pazinēji un labi mednieki drīz vien viņi atgriezās ar pāris nošautām stirnām. Nu tik bija prieki! Visa rota cepa un vārīja, un drīz vien bija gatavas lieliskas vakariņas.”

Taču jaunajiem puišiem gribējās arī ko saldu. Vislabāk tam noderēja atrastas medus kāres. Kā šāda medus ēšana reizēm beidzās, savās atmiņās apraksta 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona kareivis Ernests Avotiņš-„Reiz naktī izdzirdu klusu kņadu, paskatījos un ieraudzīju, ka divi mūsu zēni rīkojas ap diviem katliņiem pirkstus laizīdami. Pabeiguši mieloties, viņi nolikās gulēt kā lāči pieēduši medu. Kad viņi bija aizmiguši , es piecēlos un pamodināju savus divus biedrus. Tad nu mēs arī ņēmāmies garšot medu līdz palika nelabi. No rīta pamodos no lielas kņadas- visi mani blakusgulētāji vicinājās ar rokām un dvielīšiem kā prātā jukuši. Izrādījās, ka zēni bija paņēmuši medu ar visām bitēm, kas siltumā pamodās…Gala rezultātā kauja ar bitēm beidzās arī ar zaudējumiem no mūsu puses- divi bij ar aizpampušām acīm, vienam deguns gurķa lielumā, bet vienam no medus zagļiem bij uzpampusi mēle un lūpa tā, ka pat runāt nespēja”.

Ne vienmēr frontē bija iespējams pieēst pilnu vēderu- bija jāizlīdzas ar to , kas ir. Par to vēstulē mātei raksta Nāves salā dislocētā  3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona  kareivis Artūrs Beržinskis –„ Jā, pirmie svētki bij tādi drūmi. Viss svētku mielasts sastāvēja- no rīta viena sausa bulka un tēja, tad pusdienā Pauliņš pa te esošo dārzu salasīja drusciņ ērkšķu ogas un izvārīja tādu putriņu, kura sastāvēja no tām ogām,  rupjas maizes un cukura. Mēs viņu saucām te par “ķebīti”. Skābi salds bija, ēdām un slavējām.”

Vēl smagāk strēlniekiem gāja Ziemassvētku un 1917. gada Janvāra kauju laikā, kad karavīri bez ēšanas karoja vairākas dienas. Tad nu katrs atrasts ēdams produkts tika nekavējoši izmantots. Par šo laiku  8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka telefonists Jānis Gulbis savās atmiņās raksta-„Sāka arī mūs vācietis svētīt. Netālu no mums stāvēja artilēristu zirgi, kuriem bija uztaisīts jumts no egļu zariem, lai tas mazliet aizturētu sniegu. Kad vācu baterija apklusa, gājām apskatīt apkārtni. Pirmais atradums bija divi nošauti artilēristu zirgi. Daudz nedomādami ķērāmies pie darba. Atdīrājām pakaļciskai ādu un izgriezām prāvu gabalu mīkstuma. Biedri brīnījās , ieraudzījuši mūsu atradumu. Gaļu nodevām telefonistam Atslēgam, kurš bija mūsu pavārs, jo daudz saprata no šīs mākslas. Gaļa bija ļoti laba, bet , lai to garšīgi pagatavotu, trūka piparu un sāls. Uzdevām tos sagādāt diviem streļķiem. Drīz vien viņi atgriezās ar sāli, pipariem, sīpoliem un vēršu taukiem. Visu šo bagātību viņi bija dabūjuši no pavāra. Mūsu saimnieks nu ķērās pie gatavošanas, un drīz visa zemnīca smaržoja ”. Bieži strēlnieki un virsnieki apmierināja izsalkumu ar ieņemtajās vācu zemnīcās atrastajiem labumiem. 3. Kurzemes pulka virsnieks kapteinis Pauls Valdmanis savās atmiņās raksta-„Vācu zemnīcā bija lieliski ierīkots pavards ar visiem virtuves piederumiem. Drīz vien cepetis kūpēja galdā, un mēs mielojāmies pie vācu barotām vistām un zosīm. Tikai viens  trūkums- nebija maizes, bet tās vietu aizpildīja zemnīcā atrastie kaltētas baltmaizes gabali”. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka sakaru virsnieka podporučika Harija Bunduļa atmiņās izklāstīts kāds kuriozs gadījums Ziemassvētku kauju laikā- „Ap pulksten vienpadsmitiem atveda kādu ļoti tipisku vācu feldfēbeli ar ūsām „a la Vilhelm”. Tam uz muguras bija soma ar diviem nomedītiem medņu gaiļiem. Kad feldfēbelim lika šo somu noņemt, tas iedomīgi un ciniski iebilda- „Labi, vienu atdošu jūsu virsnieka kungam, bet otru paturēšu es”. Saprotams, šos vārdus feldfēbelim ar labu metienu iesita atpakaļ viņa bezkaunīgajā rīklē, aizrādot, ka medņi Latvijas zemē, Latvijas mežos un bez latviešu strēlnieku ziņas nomedīti pieder latviešu strēlniekiem”.

Tālāk podporučiks raksta, ka vācu zemnīcās strēlnieki atraduši kantīni ar produktiem (lašiem, ikriem un citām delikatesēm), kā arī ar alkoholiskajiem dzērieniem. Daži Sibīrijas pulka karavīri jau bijuši diezgan labā „štīmē” un piedāvājuši arī viņam ķiršu liķieri, no kā viņš gan atteicies. Bet ne visi bija tādi. Bija gadījumi, kad ne tikai kareivji, bet arī krievu virsnieki kaujas laikā tā aizrāvās ar vācu ruma garšošanu, ka pilnīgi aizmirsa par uzdotajiem kaujas uzdevumiem.

Alkohola lietošana armijā.

Pirmā pasaules kara laikā cariskajā Krievijā ieviesa sauso likumu, kas stipri ierobežoja alkohola tirdzniecību, sevišķi stingri noteikumi šai jomā bija piefrontes teritorijā, kāda bija Latvija. Frontē alkoholiskos dzērienus lietot bija kategoriski aizliegts. Kas attiecas uz grādīgo dzērienu lietošanu aizmugurē, tad tur situācija bija nedaudz savādāka. Cariskās Krievijas armijā virsnieki un kareivji ēda atsevišķi, kareivji nevarēja apmeklēt restorānus un kafejnīcas, kur uzturējās virsnieki. Tur virsnieki varēja slepus iegādāties alkoholiskos dzērienus un aizmugurē atpūtā , kā arī svētkos papildināt savu ēdienkarti ar glāzi laba vīna vai konjaka. Bieži šos dzērienus atveda arī viņu dienesta biedri, kuri atgriezās no komandējumiem vai atvaļinājuma. Kareivjiem ( arī latviešu strēlniekiem) kara apstākļos alkoholu nepārdeva. To varēja nopirkt tikai slepus no vietējiem iedzīvotājiem, bet tie , kā liecina strēlnieku atmiņas, izvairījās paštaisīto degvīnu pārdot kareivjiem, jo par to draudēja bargs sods. Tā nu daži strēlnieki, būdami atvaļinājumos Rīgā, iegādājās no darbnīcu strādniekiem tehnisko spirtu, ar ko uzcienāja savus biedrus. Pie kā tas noveda, aprakstīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona virsnieka poručika Aleksandra Plensnera atmiņās- „ Kā virsniekiem, tā kareivjiem dzīve Jaundubultu vasarnīcās bija it kā atpūta, kas pavedināja uz dažādām nebēdnībām. Reiz vasaras naktī kādā vienībā bija notikusi dūšīga iemešana. Alkohols parastā veidā nebija dabūjams, tādēļ izlīdzējās ar jēlspirtu. Rīta pusē kādi trīs kareivji no tā bija miruši, bet vairāki saindējušies. Vasara bija silta un mirušos nācās steigā apglabāt. Mācītāju neizdevās sameklēt. Tā bataljona komandieris pulkvedis Zeltiņš , pasaucis mani, teica- „Nu, Plensner, jūs jau visu protat, paglabājiet turpat Dubultu kapos šos nelaimīgos. ” „Klausos, pulkveža kungs, izdarīts”- es atteicu.”

Tomēr vēlāk strēlnieki iemanījās jēlspirtu savdabīgi apstrādāt, kā par to raksta atmiņās 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka telefonists Jānis Gulbis -„Vilku pusstopu tik ārā. Iekāms no tā dzērām, izlaidām spirtu cauri gāzes maskai. Pēc tam spirts kļuva melns kā ogle un nežēlīgi smirdēja. Tad izlaidām to cauri rupjai maizei, pielējām pusi ūdens, un nu tas bija dzerams. Ieturējām maltīti un iedzērām. Kad likāmies gulēt, stops bija tukšs”.

Tomēr līdz 1917. gada vasarai šādi gadījumi bija reti, jo disciplīna strēlnieku pulkos gan kauju, gan atpūtas laikā bija stingra, un šādu vaļību mīļotāji tika sodīti.

Situācija izmainījās 1917. gadā pēc Februāra revolūcijas, bet sevišķi pavasarī un vasarā, kad disciplīna karaspēka daļās kritās, frontē nekāda īpaša karadarbība nenotika, sākās brāļošanās ar vācu kareivjiem, strēlnieki ilgu laiku atradās aizmugurē, kur, kā atmiņās raksta 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka strēlnieks Ernests Avotiņš, „ballītes gāja pilnā sparā, jo gandrīz jau katris bija paspējis iemantot un iepazīties ar skaisto dzimumu, īpaši ar ķēkšām, kurām šinī momentā bija vislielākā piekrišana, jo viņas varēja sagādāt labu ēdienu; ne tik mūsu, bet arī pārējie pulki bija sanākuši Rīgā, un visi ballējās pa malu malām, ka čīkstēja vien”. Šādās ballītēs, protams, lietoja arī alkoholiskos dzērienus, jo par to sodi vairs nedraudēja, strēlnieki paši arī dzina paštaisīto degvīnu. Arī brāļošanās laikā viņi tika pie vācu reibinošiem dzērieniem.

8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka telefonists Jānis Gulbis atmiņās par 1917. gada vasaru raksta – „Vācu karavīri ļoti baidījās no saviem virsniekiem. Vienu dienu aizgāju pie viņiem paņēmis līdzi pāris kukuļus rupjas maizes un cukuru. Vācieši par maizi bija ļoti priecīgi un teica , ka šiem neesot ko ēst. Man tie iedeva vienu pudeli konjaka un cigārus. Apsolījos atnākt atkal rīt, bet tad palūdzu, lai friči piegādā divas pudeles. Biedri par konjaku bija ļoti priecīgi, jo tādu marku nebijām baudījuši. Kad pa četriem pudeli iztukšojām, tad galvā jutām mazu skurbumu.”

Kā redzams no atmiņām, tad strēlniekiem 1917. gada vasarā maizes netrūka, ja varēja to iemainīt pret alkoholu un cigāriem. Situācija mainījās 1917. gada rudenī- pēc Rīgas krišanas un lielinieku apvērsuma. Tā rezultātā armija vēl vairāk dezorganizējās, arī centrālās pārtikas piegādes un tās sadale nebija regulāra. Lielākoties šajā laikā karavīru apgāde palika pašu karavīru ziņā, kuri tad izmantoja vietējo iedzīvotāju jau tā trūcīgos pārtikas krājumus. (Aprakstījusi Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja, vēsturniece Ilze Krīgere)

Papildmateriāli:

• Strēlnieki zem latviešu karogiem