Notikumu laika skala

1915. gads latviešu tautas vēsturē ienāca ar jaunu fenomenu- latviešu strēlniekiem. Bija pagājis gads kopš Krievijas impērijas armija (tās sastāvā arī tagadējās Latvijas teritorijā mobilizētie karavīri) bija iesaistījusies 1. pasaules kara cīņās. Pēc sākotnējām uzvarām Austrumprūsijā 1914. gada augustā tā, ciešot smagus zaudējumus, atkāpās. Līdz 1915. gada augustam vācu karaspēks, okupējot Kurzemi, bija atspiedis krievu armiju līdz Rīgas pievārtei. Krievu karavīri masveidā dezertēja (1915. gada nogalē vācu gūstā bija padevušies aptuveni 1,8 miljoni krievu karavīru), karaspēka morālais līmenis bija ievērojami krities.

Krievu armijas atkāpšanās laikā vienīgo nopietno pretestību vācu karaspēks saņēma pie Jelgavas, kuras aizstāvēšanā piedalījās un ar izcilu drosmi izcēlās divi Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto zemessargu darba rotu bataljoni. Tie lielākoties sastāvēja no latviešiem. Kritiskā situācija frontē un minēto bataljonu latviešu karavīru izturība un drosme kļuva par noteicošo argumentu krievu Ziemeļrietumu frontes virspavēlniecībai apmierināt latviešu politisko un sabiedrisko darbinieku grupas lūgumu atļaut dibināt brīvprātīgas latviešu nacionālas karaspēka vienības - latviešu strēlnieku bataljonus. 1915.gada 1. augustā Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks ģenerālis Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli par strēlnieku bataljonu formēšanu, kuru vadīja Organizācijas komiteja ar Krievijas Valsts domes deputātu Jāni  Goldmani priekšgalā. 1915. gada augustā sākās brīvprātīgo pieņemšana strēlnieku bataljonos. Līdz 1916. gada sākumam saformēja astoņus kaujas (1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8. Valmieras) un vienu Rezerves jeb mācību bataljonu.

Bija pirmā sajūsma, visas tautas atbalsts, jauno puišu vēlēšanās ātri sapelnīt kaujas laukā ordeņus, lai palepotos meiteņu acīs, bet tam sekoja pirmās kaujas, zaudējumi, izmisums… Taču latviešu strēlnieks atšķīrās no krievu karavīra, kā savā grāmatā „Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme” raksta bijušais 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka komandieris Jukums Vācietis: „Latviešu strēlniekos bija pavisam cits garastāvoklis nekā krievu pulkos. Mēs cīnījāmies savā dzimtenē, mums bija daudz tādu morālisku faktoru, kuri cildināja garu un dūšu. Kur nāca latviešu strēlnieki, tur bija jautra dzīvība, vai tas būtu aizmugurē, vai pozīcijās”. Strēlniekus atbalstīja tuvinieki un visa sabiedrība, par viņu materiālo un garīgo labklājību rūpējās Organizācijas komiteja, kura apgādāja strēlniekus ar grāmatām, laikrakstiem, organizēja strēlniekiem labdarības koncertus un sarīkojumus. Šo sarīkojumu laikā iegūtos līdzekļus izmantoja strēlnieku apgādei ar apģērbu, apaviem, lazaretes iekārtošanai. Taču lielākoties savu brīvo laiku strēlnieki organizēja paši, jo viņiem piemita viena apbrīnojama īpašība – pašiniciatīva. Kā viens no populārākajiem strēlnieku pašiniciatīvas un talanta izpausmes veidiem bija dažādu piemiņas lietiņu un sadzīves priekšmetu darināšana.

„Ierakumu rūpniecība”

 Suvenīru gatavošana visos laikos ir bijusi viena no iemīļotākajām karavīru nodarbēm no kaujām brīvajā laikā. Ja Rietumu frontē karavīri savus suvenīrus lielākoties darināja frontes aizmugurē vai arī ilgstoši ārstējoties kara hospitāļos, tad latviešu strēlnieki bija attīstījuši savu „ierakumu rūpniecību” tiešā frontes tuvumā. Par to atmiņās raksta 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona poručiks Heinrihs Jurēvičs: „Šajā laikā sāka attīstīties Nāves salā arī „ierakumu rūpniecība”. Tajā ietilpa gredzenu, karošu un iemutņu pagatavošana no šāviņu galviņu alumīnija gredzeniem. Strēlnieki tik ļoti bija ar šo nodarbību aizrāvušies, ka uz katra nokrituša šāviņa vietu steidzās veseliem bariem. Protams, ka neiztika arī bez nelaimes gadījumiem, un viens otrs zaudēja ne tikai pirkstus un rokas, bet arī dzīvību.

Vēlāk iemutņus sāka pagatavot arī no rokas granātu degļu kapara caurulēm, izņemot no tām sprāgstošo dzīvsudrabu. Bija jāsper stingri soļi šādas pārgalvības apkarošanai. Viena otra daiļava, nēsājot šādu gredzenu, nemaz neiedomājās, ka tā pagatavošana bija saistīta ar lielām dzīvības briesmām”.

Izejvielu iegūšana suvenīru gatavošanai ir aprakstīta arī 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona vecākā apakšvirsnieka Rūdolfa Ivanova  dienasgrāmatā: „Kad šaušana apklusa, mūsu jaunie zēni gāja purvā ar lāpstiņām, raka no turienes nesprāgušas granātas un izlādēja tās. Noskrūvējuši granātām galviņas, tie pulveri aizdedzināja, bet galviņas ar piroksilīna caurulēm novietoja uz ierakuma vaļņa 100 soļu attālumā, tad mērķēja un šāva, līdz galviņa eksplodēja. To darīja, lai iegūtu alumīnija gabaliņus strēlnieku rūpniecībai”.

Kā tad šis ar dzīvības briesmām iegūtais vērtīgais materiāls tika izmantots? Par to savā darbā „Strēlnieki Nāves salā” raksta žurnālists Jānis Porietis: „No lādiņu galviņām izņēma alumīniju un izkausēja. Iepriekš jau ģipsī izgrieza vajadzīgo formu un nu tik lēja! Strēlnieki veidoja dažādas gredzenu formas: riņķi ar sirdi, daudz izteicošu zvaigzni, dažā riņķī bija iekausēta granātas šķēpelīte, utt. Strēlnieki lēja ne vien gredzenus, bet no tā paša materiāla pagatavoja karotes, mazas statuetes un citas interesanta lietiņas. Visas neplīsušās vācu granātas vai šrapneļus strēlnieki pamazām izjauca, izlādēja un pārvērta vāzēs, smeļamos traukos, bet pa lielākai daļai nosūtīja uz mājām piederīgajiem kā mīļu piemiņu no kaujas lauka.”

Šajos strēlnieku gatavotajos priekšmetos apvienojās pretējas lietas - tos gatavoja no materiāla, kas posta un nes nāvi, bet to pielietojums, dekorējumā izmantotie motīvi bija saistīti ar karavīra iepriekšējo- miera laika dzīvi, kas viņam bija bijusi un pēc kuras viņš ilgojās. 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Ādolfs Klēbergs savās atmiņās raksta: „Lūk, pie viena ugunskura kāds strēlnieks-speciālists rotu lietu izgatavošanā - tā nogrimis sava tikko izlietā alumīnija gredzena apstrādāšanā , ka aizmirsis apkārtni, kurā atrodas, bet jūtas kā vienā mākslas izstrādājumu darbnīcā savā agrākajā, mierīgajā dzīvē pilsētā. Viņa lielākās rūpes- skaisti iestiprināt gredzenā aci - kādu spīdošu podziņu dārgakmeņa vietā. Viņam blakus otrs vecīgāks strēlnieks ar apmierinātu smaidu aplūko tikko izlietu alumīnija karoti.”

Savus darinājumus strēlnieki gan paši izmantoja kara laikā, gan sūtīja kā dāvanas tuviniekiem. Pēc to pielietojuma strēlnieku frontē gatavotos priekšmetus var iedalīt trijās grupās: izklaides priekšmeti, rotaslietas un visplašāk pārstāvētā grupa - sadzīves priekšmeti.

Kā izklaides priekšmeti minami stabules, svilpes, kārtis un smēķēšanas piederumi - pīpes, cigarešu iemutņi, etvijas, pelnu trauki, tabakas kārbiņas un šķiltavas. Tieši pēdējie tika gatavoti lielā skaitā, jo kara laikā smēķē pat nesmēķētāji. Pēc tabakas un ar smēķēšanu saistītiem priekšmetiem bija liels pieprasījums. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Artūrs Beržinskis vēstulē mātei raksta: „Tikko bijām pabeiguši nakts dežūri pār prūsi, kad atveda man paciņas. Tāpat kā pa Lieldienām, tā arī tagad – viena no tevis, mammiņ, un otra no vienas jaunkundzes iz Petrogradas. Redzi nu, mammiņ, ir te mani tās meitas neaizmirst. Nevari iedomāties, kādu prieku man atnesa tās paciņas, visvairāk iepriecināja tie papirosi. Nezini, cik te uz tās Nāves salas grūti dzīvot bez smēķēšanas. Īpaši gari velkas tās nakts dežūras” .

Taču bieži vien cigarešu smēķēšana varēja beigties bēdīgi, kā tas aprakstīts 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona izlūka Mārtiņa Avotiņa atmiņās: „Vienīgais, kas kaut cik sasildīja bija uzpīpošana. Mēs ar biedru, galvas paslēpuši zem šineļa, uzvilkām pīpi. Pīpi pīpēt nebija tik bīstami kā papirosu. Mans kolēģis zināja stāstīt, ka kāds karavīrs nošauts nakts laikā pīpējot papirosu. Ienaidnieks notēmējis uz spīdumu un kā šauj, tā gatavs - lode trāpījusi taisni pierē.”

Pielietojuma ziņā mazāk bīstama strēlnieku darināto priekšmetu grupa bija rotaslietas – gredzeni un rokassprādzes. Daudzi no tiem bija īsti juvelieru mākslas darbi. Tie bija dažādu izmēru, jo domāti gan pašiem karavīriem, gan arī kā dāvana mīļotajām meitenēm, sievām un mātēm. Gredzeni atšķīrās ne tikai pēc izmēra, bet arī pēc rotājuma. Ja sievietēm domātajos gredzenos dominēja sirsniņas, lauztas sirdis, ziedu motīvi, tad vīriešu gredzenos - tas , kas karavīram tuvāks - formas tērpa siksnas sprādze, zirga galva, alus muca, vairogs ar iešautu bultu, miroņgalva kā karaspēka triecienvienības simbols. Tomēr lielākoties strēlnieku gredzeni bija rotāti ar latviešu rakstu zīmēm. Tā bija piecstaru zvaigzne jeb lietuvēna krusts, kas tautā uzskatīts par labāko līdzekli pret ļauniem gariem un kam piemita aizsargājoša funkcija. Šo zīmi latviešu zemnieki vilka uz kūts durvīm, iestrādāja mājas pakšos, jo bieži vien latvietis uz rakstu zīmēm paļāvās kā uz burvestības vārdiem. Šādu nelaimes atvairīšanas spēku piedēvēja arī krusta zīmei, kas simbolizēja gaismas uzvaru pār tumsu. Taču visizplatītākais ornamenta elements latviešu strēlnieku gredzenos bija saule - mūžīgās kustības, dzīvības, siltuma un visa labā simbols. Gredzenos tā attēlota gan tieši - kā saullēkts uz jūras, gan latviešu rakstos sastopamās rozetes, puķes un rata formā. Šīs karalaika darinājumos iestrādātās zīmes latviešu strēlnieki ienesa no savas iepriekšējās miera laika dzīves - no mājās redzētiem adītiem cimdiem, izšūtiem dvieļiem un galdautiem, no vecāku stāstiem un teikām. Taču vistiešākā saikne ar mājām bija vēstules, kuras strēlnieki bieži vien rakstīja uz pašu zīmētām atklātnēm. Tās bija darinātas gan no kartona, gan no koksnes un bērzu tāss. Dažas no tām bija pat īsti mākslas darbi.

Ar vēstuļu rakstīšanu bija saistīti arī strēlnieku gatavotie rakstāmpiederumi un apgaismes līdzekļi, kuros kā izejmateriālu un lodēšanai izmantoja svina lodes, šāviņu šķembas, rokasgranātu čaulas. Tā tapa svečturi, tintnīcas, rakstāmpiederumu trauciņi, zīmuļu ietvari. No koka gatavoja tintes susināmos un spalvaskātus.

Veidojot šos priekšmetus strēlnieki kā instrumentus izmantoja nazīšus, īlenus, skrūvgriežus, kurus izgatavoja uz vietas. Instrumentu rokturos iestrādāja patronu čaulas. No patronu čaulām un zirgu astriem izgatavoja arī bārdas skūšanai nepieciešamās otiņas.

Lielākā strēlnieku frontē darināto priekšmetu grupa bija saistīta ar uztura uzņemšanu. Karavīram ne mazāk svarīgs kā garīgais līdzsvars, ko radīja no tuviniekiem saņemta vēstule, bija fiziskais spēks, ko lielā mērā nodrošināja kalorijām bagāts uzturs. Tā nu strēlnieki ierakumos gatavoja krūzītes, katliņus, smeļamos kausiņus, dakšiņas un karotes. No šāviņu čaulām un patronām darinātās krūzītes bieži izmantoja kā dāvanas vai piemiņas lietas. Tad tās bija dekorētas ar ģeometriskiem vai ziedu ornamentiem, uz tām iegravēja piemiņas veltījumus. Ar ornamentiem, monogrammām, figurāliem veidojumiem (zivīm, karavīru dūrēm, vācu karavīru galvām) bija rotātas arī strēlnieku darinātās karotes. Taču lielākoties tās bija vienkāršas un domātas praktiskam ikdienas pielietojumam. Strēlnieki karotes greba no koka vai lēja no alumīnija. Tām raksturīga lielāka smeļamā daļa nekā rūpnieciski ražotajām. Tas izskaidrojams ar to, ka karavīriem bieži nācās ēst putru no viena katla, un šādos apstākļos karotes izmēram bija būtiska nozīme. Jo lielāka karote, jo vairāk putras vēderā.

Uztura daudzumam un kvalitātei, protams, bija liela loma karavīra fiziskā spēka nodrošināšanā, taču ne mazāk būtisks faktors labas fiziskās formas uzturēšanā bija sports. Šajā jomā latviešu strēlnieki izrādīja patiesu entuziasmu un izdomu.

Veselā miesā - vesels gars

Rezerves latviešu strēlnieku bataljona komandieris pulkvedis Kārlis Goppers savās atmiņās par bataljona uzturēšanos Valmieras apkārtnē raksta:

„Strēlnieki ienesa Valmieras sabiedrībā jaunu strāvu, uzstādamies ar dzīvām bildēm no kara un kaujas skatiem. Bet sevišķi jauns priekš tiem laikiem bija strēlnieku uzstāšanās ar figurālo vingrošanu, piramīdām un grupu brīvām kustībām. Tas atstāja kareiviska baleta iespaidu un izsauca lielu publikas piekrišanu”.

Tā saukto piramīdu veidošana, akrobātiskie triki, vingrojumi uz līdztekām un grupās bija ļoti populārs strēlnieku brīvā laika pavadīšanas veids. Taču bija arī nopietnākas sporta sacensības - strēlnieku spartakiādes, kur viena vai vairāku bataljonu karavīri sacentās tādās sporta disciplīnās kā 500 metru skrējiens pa apli, kārtslēkšana, tāllēkšana un augstlēkšana, granātas mešana (izmantoja īstas kaujas granātas), šaušana mērķī, futbols. Tomēr interesantākie bija tie sacensību veidi, kas bija raksturīgi tikai kara laikam un bija saistīti ar reālu kaujas iemaņu apgūšanu. Tāda bija, piemēram, ierakšanās zemē jeb individuālā ierakuma izveide uz ātrumu. Kara korespondents Jānis Kaktiņš laikrakstā „Līdums” par to raksta:

„Ierakšanās laiks bij nolikts piecas minūtes, un te nu bij ko noskatīties, kā kareivji guļus tik īsā laikā ar mazām lāpstiņām (sapieru lāpstiņas, kas ietilpa katra karavīra ekipējumā - aut.) ierakās cietā zemē. Dažs paspēja ierakties tik tālu, ka ierakums viņu pilnīgi slēpa no ienaidnieka lodēm; viņš nemaz no priekšas nebija redzams un tāpat nemanāms varēja šaut uz pretinieku.” Strēlnieki sacentās arī iešanā pa baļķi, kokā kāpšanā, kur vajadzēja uz ātrumu uzrāpties 10 metru augstā gludā stumbrā. Populārs bija triks, kad divi strēlnieki katrs no savas puses uzrāpās divos stabos, kas savienoti ar kārti, pēc tam gaisā pārgāja pa šo kārti, vidū izmainoties, un nolaidās katrs pa pretējo stabu lejā. Taču vissarežģītākā un karavīru ikdienā noderīgākā disciplīna bija, mūsdienu valodā runājot, barjerskrējiens ar šķēršļu joslas pārvarēšanu, jeb kā strēlnieki to sauca - „skriešana ar traucēkļiem.”

Tās būtība bija šāda - strēlnieks ar pilnu uzkabi un šauteni skrien 120 metrus, pārvarot dažādus šķēršļus - vispirms jāpārlec pār 90 cm augstu barjeru, tad pār 70 cm augstu zemes valni, aiz vaļņa jānoguļas un jāizšauj, jāpaķer no zemes rokas granāta, skrienot jāpārlec pār 3 m platu grāvi un jāizmet granāta dzeloņdrāšu žogā, kas pēc tam jāpārvar, jāielec ienaidnieka ierakumā un jānodur ar durkli imitētais ienaidnieks - lelle, visu beidzot jāizrāpjas no ierakuma un precīzi jāizšauj mērķī. Šī šķēršļu joslas pārvarēšana prasmīgākajiem strēlniekiem prasīja nedaudz mazāk kā minūti. Šiem strēlniekiem bija lielākas izredzes palikt dzīviem kaujas laukā.

Strēlnieku sporta svētkos bieži uzstājās arī strēlnieki - cīkstoņi. Tajā laikā tas vairāk bija teatrāls priekšnesums nevis sporta veids, jo arī miera laikā cīkstoņi un svarcēlāji piedalījās cirka izrādēs. Sporta svētki parasti noslēdzās ar koncertu un strēlnieku dramatiskā pulciņa izrādi. Šādu pasākumu savās atmiņās apraksta 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Fricis Riekstiņš: „Sarīkojām divas reizes sporta sacīkstes. Pirmās sacīkstes notika 1916. gada 28. augustā. Bija dažāda veida sacīkstes piemērotas pozīciju dzīvei un vajadzībām. Piemēram, skriešana ar kavēkļiem (dažādu ierakumu pārvarēšana, stiepļu žogu griešana utt.), rokas granātu mešana, lēkšana, kokā kāpšana, staigāšana pa baļķi, futbols un dažādas citas spēles. Interesanta, ar lielu praktisku nozīmi bija pašierakšanās. Daudzos gadījumos kaujā virzīšanās uz priekšu iespējama vienīgi ar pašierakšanos.

Kā viesi sacīkstēs ieradās bataljona tiešais priekšnieks (apakšpulkvedis Rūdolfs Bangerskis - aut.), divīzijas komandieris un dažas privātpersonas no Rīgas. Sporta svētki izdevās labi, ja ņem vērā to, ka gatavoties svētkiem sākām tikai dažas dienas iepriekš.

Otri sporta svētki - jau daudz plašāki noritēja 8. septembrī. Starp citu, bija arī daži jauni sacīkšu numuri- kā ripu sviešana un šķēpu mešana. Šajos svētkos arī ieradās divīzijas komandieris. Laukuma malā no teltenēm uztaisīja mazu skatuvi, kur pēc sacīkstēm uzveda dažus priekšnesumus un divas joku ludziņas. Tomēr visu programmu nevarēja izpildīt, jo uznāca lietus. Turpināja nākošajā dienā. No rīta bataljona komandieris visa bataljona klātbūtnē izdalīja godalgas tiem, kas tās bija izpelnījušies sacīkstēs. Godalgas bija lielākas un mazākas naudas summas. Labi panākumi strēlniekiem bija rokas granātu mešanā. Sacīkstēs viens strēlnieks aizsvieda rokas granātu 63 soļus tālu - tā sprāga gaisā, nespēdama sagaidīt nokrišanas brīdi. Tas rokas granātai ir ļoti liels attālums. Bataljona komandieris pateicās par centību sportā. Viņš sacīja - "Atceraties, zēni, priekš gada, kad vēl gatavojāmies cīņai, no jums, atskaitot dažus apakšvirsniekus, neviens vēl cīņā nebija bijis. Cik tālu tad jūs varējāt aizsviest rokas granātu? Tagad jau ir daudz labāk. Pēcpusdienā nospēlēja joku ludziņas, kas mūs ļoti smīdināja, jo attēloja kārklu vāciešu dzīvi. Svētki izdevās kupli un radīja mazu pārmaiņu mūsu pozīciju dzīvē”.

No „dzīvajām bildēm” līdz profesionālam teātrim

Teātra spēlēšana jeb „dzīvās bildes” bija tikpat populāras strēlnieku bataljonos kā sporta nodarbības. Katrā bataljonā bija savs dramatiskais pulciņš, kura izrādēs dažkārt piedalījās arī mobilizētie profesionālie aktieri un režisori (Emīls Mačs un Alfrēds Austriņš- 1. Daugavgrīvas, Arveds Mihelsons - 3. Kurzemes, Alfrēds Norītis un Mārtiņš Gailis - Šanteklērs - 4. Vidzemes, Ludis Štrauss un Kārlis Ozolkāja- 5. Zemgales, Harijs Zommers un  Reinholds Veics - 7. Bauskas, Andrejs Štūls - Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu dramatisko pulciņu izrādēs), bet pamatā visas lomas (arī sieviešu) spēlēja paši strēlnieki un virsnieki. Šajā laikā savas aktiera gaitas sāka arī 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona izlūks Ēvalds Valters. Savās atmiņās viņš raksta: „Pēc Ziemassvētku kaujām (1917. gada janvāris - aut.) Jukums Vācietis (5. Zemgales pulka komandieris - aut.) ierosināja Reinholdu Veicu izraudzīties no mūsu pulka strēlniekus, kuri varētu noderēt par aktieriem kādai uzvedamai lugai. Veics izvēlējās „Mērnieku laikus”. Tātad vajadzēja „aktierus” veselu lēveni. Nebūtu šis režisors apstājies pie manis un ar draugu palīdzību mani pierunājis, lai es piedalītos, diez vai pie skatuves būtu pieklīdis”.

Izrādes dažkārt notika brīvā dabā frontes tuvumā. 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Ādolfs  Klēbergs  apraksta vakaru pirms 1916. gada jūlija kauju sākuma: „Beidzot, kad vakariņas bija paēstas un saulīte slēpās aiz priežu galotnēm, gluži negaidot nospiedošo klusumu pārtrauca pavēle visām rotām sapulcēties „strēlnieku teātrī”, jo, neskatoties uz priekšā stāvošo kauju, gaidāmie priekšnesumi tomēr nav atcelti. Atkal dzirdama strēlnieku jautrā kņada un divdomības, kad visas rotas kareiviskā gaitā aiziet un novietojas sava plašā teātra mīkstajās zaļo sūnu pārklātajās ložās kāda meža pudura izcirstajā četrstūra vietā. Paveras diezgan plašs skats pār skatuvi no visām pusēm. Skatuve pagatavota zem klajas debess no dažādiem kokiem un dēļiem, kuri pārklāti ar priežu un egļu skujām. Priekškara vietu izpilda vairākas kopā sašūtas telts drānas. Ieradušos apmeklētājus orķestris apsveic ar attiecīgi šim nolūkam paredzētu maršu. Priekšējās vietās jau sanākusi augstākā priekšniecība ar mūsu bataljona komandieri pulkvedi Auzānu priekšgalā. Atskan aiz skatuves zvans - atveras priekškars un sākas priekšnesumi, kurus pilda strēlnieki - artisti no 5. Zemgales bataljona. Tika izpildīti dažādi komiski gabaliņi - tā kā priekšnesumi bija jautru un bezbēdīgu smieklu pilni. Tāpat orķestra izpildītie gabali radīja apmierinošu un pacilātu garastāvokli. Visu izrādi pavadīja strēlnieku nerimstošie aplausi. Tie bij, kaut tikai dažu stundu, bet tomēr jautras omulības pilni brīži, kas lika aizmirst priekšā stāvošo kauju. Bet nometnē jau gaida pavēle - novākt teltis un visām rotām kaujas gatavībā ierasties sapulcēšanās vietā” .

Tā teātris pirms kaujas… Tomēr biežāk strēlnieki  ludziņas uzveda savā atpūtas vietā Jūrmalā - Dubultu un Majoru  vasarnīcās jeb kā toreiz sauca - kūrmājās. Uzveda gan ārzemju rakstnieku- Fridriha Šillera, Antona Čehova, gan latviešu klasiķu - Jāņa Jaunsudrabiņa, brāļu Kaudzīšu, Edvarda Vulfa un citu autoru darbus, kā arī strēlnieku pašu sacerētas ludziņas. Lielākoties tās bija komēdijas jeb kā toreiz sauca - joku ludziņas, kas uzjautrināja strēlniekus un uzlaboja viņu garastāvokli. 5. Zemgales pulka vecākais apakšvirsnieks Rūdolfs Ivanovs savā dienasgrāmatā raksta: „Šovakar mūsu pulka 1. rotai izrīkojums Dubultu kūrmājā. Arī es tur aizgāju. Kad ierados zāle jau bija apmeklētāju pilna. Telpa bija ļoti skaisti greznota dažādiem uzrakstiem. Izrādīja tādu mazu joka skatu, laikam tulkojumu no krievu valodas ar nosaukumu „Bez atslēgas”, un tas bija kāda ievērojama krievu humorista darbs. Skatam sekoja dažas deklamācijas un tēlojuma ainas, ar tām tad mākslinieciskā daļa beidzās”. 

Sevišķi aktīvs sarīkojumu laiks strēlniekiem sākās pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā, kad kaujas darbība frontē pierima un strēlnieki ilgstoši atradās atpūtā Rīgā. Kā atceras Arveds Mihelsons, tolaik „Rīga kļuva par īstu izrīkojumu nometni. Strēlnieku teātri pamazām ieguva vadošo vietu Rīgas teātru dzīvē”. 3. Kurzemes pulka kapteinis Pauls Valdmanis par šo laiku savās atmiņās raksta: „Ziemeļblāzmas  biedrības namā bija plašas izrīkojumu telpas. Tur notika kareivju izrādes un dziesmu vakari ar turienes jauniešu piedalīšanos. Pēc uzvedumiem - dejas. Tie bija neaizmirstami vakari, kad kareivji un virsnieki kā vienota saime griezās dejā un rotaļās”.

Šajā laikā teātra trupās jau spēlēja arī profesionāli aktieri un aktrises. 1917. gada rudenī, kad vācu karaspēks jau bija ieņēmis Rīgu, aktieri evakuējās uz Ziemeļvidzemi, un izrādes ar vietējo teātru entuziastu līdzdalību notika Smiltenē, Valmierā, Valkā.

Ar mūziku un dziesmu uz kauju

Latviešu strēlnieku sarīkojumos karavīri ne tikai spēlēja teātri, bet arī klausījās mūziku, ko spēlēja bataljonu (vēlāk pulku) orķestri. Jau no pirmajām latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas dienām  katrā bataljonā bija paredzēts pūtēju orķestris. Orķestru vadītāji bija pazīstami latviešu mūziķi. 1. Daugavgrīvas bataljona orķestri vadīja kapelmeistars Mārtiņš Krūmiņš, 2. Rīgas - čellists Bernhards Ķunķis, 3. Kurzemes - kapelmeistars Jānis Liepa, 4. Vidzemes - komponists Ādolfs Ābele, 5. Zemgales - komponists un kapelmeistars Bernhards Valle, 6. Tukuma - kapelmeistars Ludvigs Kopics, 7. Bauskas - vijolnieks Bruno Čunčiņš, 8. Valmieras - kapelmeistars Voldemārs Stiebriņš. 1917. gadā tika nodibināts arī latviešu strēlnieku simfoniskais orķestris Pētera Jurjāna vadībā. Par orķestru nodrošinājumu ar instrumentiem rūpējās Organizācijas komiteja, kas gādāja arī par repertuāru, 1915. gada decembrī pasludinot militāru maršu konkursu. Pirmo godalgu saņēma komponista Jāņa Straumes „Svinīgais maršs”, otro - 29. artilērijas brigādes kapelmeistara Jura Buharda „Bēru maršs”. Juris Buhards ir komponējis arī „Latvju tautas dziesmu maršu”, „Latvju tautas dziesmu valsi” un citus skaņdarbus, kurus izmantoja militārie orķestri.

Orķestru darbība bija vērsta trijos virzienos - nodrošināt reglamentēto karavīru soļošanu un pārgājienus ar ritmisku mūziku, apkalpot militāros ceremoniālus (parādes, bēres), sniegt koncertus gan strēlnieku sarīkojumos, gan arī uzstājoties civiliedzīvotāju priekšā. Būtiskākais, protams, no šiem virzieniem bija pirmais, jo, dodoties pēc kaujām atpūtā vai arī uz kaujas lauku, strēlniekiem bez apstājas nācās noiet vairākus desmitus kilometru. Nogurums darīja savu - karavīri bieži aizmiga ejot. Un tad orķestra spēlēts maršs visus uzmundrināja gan fiziski, gan garīgi, jo soļot mūzikas taktī ir daudz vieglāk.

Visos latviešu strēlnieku sarīkojumos piedalījās arī orķestri, kuri atskaņoja pazīstamu latviešu un ārzemju komponistu darbus. Te skanēja gan Emīla Dārziņa, Pētera Jurjāna, Emīla Melngaiļa, gan arī Pētera Čaikovska, Ludviga van Bēthovena un Džuzepes Verdi mūzika. Orķestri spēlēja arī pašu kapelmeistaru sacerētus gabalus. 8. Valmieras pulka ložmetēju komandas kapteinis Pēteris Grīnvalds apraksta kādu pulka sarīkojumu 1917. gada martā: „Vakars iesākas ar tautas himnu „Dievs, svētī Latviju”, kuru aiz kulisēm spēlē pulka orķestris. Uz skatuves dzīvā gleznā tēlota topošā Latvija. Bengāliskā ugunī apgaismots eņģeļa tēls, kas vienā rokā tur paceltu zobenu, otrā palmas zaru, bet priekšā tam uz skatuves apgaismots plakāts ar skaistu iegriezumu - „Dievs, svētī Latviju”. Tas strēlnieka Sprica darbs. Eņģeļa lomu tēlo kāda Slokas jaunkundze. Pulka orķestris nenogurstošā kapelmeistara Stiebriņa vadībā spēlē savus skaistākos gabalus: „Valmieras pulka strēlnieku maršu”, „Svētku himnu”, fantāziju „Latvieši karā”. Tie tā sajūsmina klausītājus, ka aplausi nevar vien beigties”. Interesants ir fakts, ka tieši strēlnieki bija pirmie, kuri jau 1915. gadā sāka dziedāt „Dievs, svētī Latviju!”, jo oriģinālā Kārļa Baumaņa vārdi ir - „Dievs, svētī Baltiju!”. Taču Latvijas vārds dziesmā bija jāizcīna . Par to savās atmiņās raksta bijušais krievu Ziemeļu frontes štāba sevišķo uzdevumu virsnieks poručiks Andrejs Pekka: „Krievu armijas virspavēlnieka štābā ar bažām tika uzņemts 12. armijas štāba priekšnieka ģenerāļa Beļajeva ziņojums par to, ka aizdomas par latviešu strēlnieku separātismu un naidu pret „matušku ” Krieviju ir dibinātas. Proti, latviešu tautā pastāvot samērā nevainīga tautas dziesma „Dievs, svētī Baltiju!”. Šo dziesmu strēlnieki ar viņu priekšniecības aktīvu pabalstu esot pasākuši dziedāt vakara jundās, pozīcijās, vārda Baltija vietā demonstratīvi liekot vārdu Latvija. Arī Rīgas policmeistars Feļičkins ziņojis, ka šo dziesmu strēlnieki dziedot arī maršējot pa Rīgas ielām. Tā kā tādas Latvijas nemaz neesot un nevarot būt par tādu runa, tad tā esot politiska demonstrācija un tāpēc bataljonus jāizformē. Ne bez grūtībām man nācās sastādīt atsauksmi par „Dievs, svētī Latviju!” dziedāšanu. Es rakstīju, ka latviešiem ir zināms, ka Baltija, par kuru dzied vecā dziesma, ir daļēji kolonizēta no vācu karaspēka. Ja nu dziedātu „Dievs, svētī Baltiju!”, tad Dievam jāsvētī arī vācieši. Un tādēļ, lai Dievs svētītu tikai latviešus, kuri grauj vācu karspēku, bija jāpārfrāzē vecā tautas dziesma un jāizgudro vārds Latvija, kas identificē Vācijai naidīgu tautu nevis teritoriju. Pēc dažām dienām dziesma tika legalizēta ar speciālu Ziemeļu frontes virspavēlnieka rīkojumu”. Tā jau trīs gadus pirms Latvijas valsts proklamēšanas strēlnieki dziedāja tagadējo valsts himnu. Ar šo latviešu tautas lūgšanu sākās visi strēlnieku svinīgie pasākumi un sarīkojumi, to, blakus Marseljēzai, dziedāja pat 1917. gada lielinieku organizētos strēlnieku mītiņos.

Latviešu strēlnieki dziedāja visur - gan lepni maršējot pa Rīgas un Jūrmalas ielām, gan atpūtas brīžos, gan ierakumos un pat izlūkgājienos. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Voldemārs Treirats apraksta kādu nakts izlūkgājienu pie Misas upes 1916. gada sākumā: „Ejot klusi dziedam. Poručiks Menska pagriežas un vaicā, vai uz ballīti ejam, ka tik priecīgi esam. Jā, toreiz mūsos mājoja nevaldāms prieks un īsts strēlnieku gars. Tuvāki nākot pie pirmajām līnijām pārtraucām „muzicēt”, lai fricis mūs nemanītu”.

Dziesma pavadīja strēlniekus arī ejot uz visasiņainākajām 1917. gada janvāra kaujām. Kādu liktenīgu dziesmotu epizodi, kura notika 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka pārgājiena laikā no Rīgas uz Tīreļpurvu atceras pulka kapteinis Pauls Valdmanis: „Visā nometnē klusa miegainība. Tikai ap pulksten desmitiem, kad izsniedza pusdienas, sākās kustība un rosība, bet garastāvoklis tomēr stipri nospiests. Tas manāms visvairāk telpās ap galdu. Velti „Vecais” (pulka komandieris - pulkvedis Jānis Kalniņš - aut.) iesāk vispārējas sarunas, tās neveicas. Te štābkapteinis Elsis, kam īpaši laba balss, uzsāk dziesmu „Pulcējaties, latvju dēli…”, un kā uz burvja mājienu visi atdzīvojas, un dzidras, jauneklīgas balsis labā saskaņā tricina Beberbeķu izpostītās dzīvojamās ēkas sienas. Cik daudz reižu šī dziesma bija jau dziedāta, bet nekad tā nebija skanējusi tik izjusti un tik aizgrābjoši kā šoreiz. Pamazām telpa piepildās arī ar kareivjiem. Viņi sastājušies gan durvīs, gan sanākuši iekšā un pievienojas savai priekšniecībai, un šī spēcīgā dziesma rada veselu dziesmu vētru. Vienu dziesmu pēc otras kurzemnieki skandina ar to īpašo sajūsmu, kad sirds vēl ir tik pilna godīguma, dzīves prieka un tā diženā brašuma, kas tikai jaunībā piemīt. Un vispriecīgākais bija štābkapteinis Elsis - likās, ka viņš šajās dziesmās izlej savu dvēseli. „Labi, labi, Elsi! Ne uz bērēm, ne uz kaut kādu kauna darbu ejam, bet ejam pildīt savu svētāko uzdevumu- aizstāvēt dzimteni, un tāpēc- galvu augšā. Kad jau mirt, tad mirt ar mūziku”- uzmundrina visus „Vecais”, bet paša seja ar visu piespiesto jautrību ir drūma un nospiesta. ( štābkapteinis Jēkabs Elsis krita 1917. gada 17. janvāra kaujā - aut.)

Tuvojas pievakare, un ir jau laiks posties tālāk. Visas dziesmas izdziedātas, trūkst tikai pēdējās.Un tad arī tā ieplūda izpostītajās Beberbeķu telpās kā Mīlgrāvja un Ziemeļblāzmas vēsma (bataljona apmācības vieta-aut.). 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka īsajā mūžā visskaistākā tradīcija- apakšvirsnieki, kā citkārt mācības beidzot, ieslēdz savu pulka komandieri ciešā riņķī un, pārējiem klusējot, nodzied viņa mīļāko dziesmu „Dažu skaistu ziedu…” Pulks var doties tālāk.”

Pulkveža Jāņa Kalniņa mīļākās dziesmas vārdi bija - „Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīšu, lai tie manai mīļai nestu sveicienu…”. Atmiņas no mājām strēlniekiem nesa arī viņu dziedātās tautasdziesmas un balādes, tādas kā - „Es kārāi aiziedams”, „Karavīri bēdājās”, „Nu ardievu, Vidzemīte”, „Visiem rozes dārzā zied”, „Līgo laiva uz ūdeņa”, „Div dūjiņas gaisā skrēja”, „Kur tu skriesi vanadziņi”, „Cekulaina zīle dzied”, „Viens saucējs sauc pie Daugavas”, „Es nopirku Rīgas pili ar visiemi vāciešiem”, „Strauja, strauja upe tek”, „ Āvu, āvu baltas kājas” u.c. Strēlnieki arī izmantoja krievu balāžu un karavīru dziesmu melodijas, sacerot savus vārdus latviešu valodā. Tā piemēram, populārā strēlnieku dziesma „Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros” ir krievu huzāru pulka dziesma. Bet šo meldiju dziedāja arī ar citiem- pašu strēlnieku izdomātiem vārdiem:

 „Starp zemnīcas četrajām sienām
Skan smiekli un dziesmiņa trīc,
Iz brašo strēlnieku krūtīm
Tā dziedot tiem pienāk jau rīts.
Ar dziesmām uz kauju tie steidzas
Ar dziesmām zem lodēm tie trauc
Par nāvi un briesmām tie smejas
Kad granātas šrapneļi šņāc.”

Savukārt latviešu strēlnieku izlūkkomandas izdomāta dziesma , kuru dziedāja pēc krievu balādes „Steņka Razins” meldijas, bija ar šādiem vārdiem:

„Kad tumsa lejup nolaižas
Daba snaudai atdodas
Mūsu mazais izlūkpulciņš
Kluss caur tumsu aizzogas.

Baigs un draudošs klusums apkārt,
Nāve gaisos lidinās,
Viņas klusi saltā dvaša
Dveš iz gravas birztalas.

Klusi ejam melnā tumsā,
Nekas redzams, klausās auss,
Galvā pazib tā kā šaubas-
Diez vai rītu redzēt ļaus.

Klau ,sirds sastingst-pakluss svilpiens,
Signāls tas pēc norunas,
Esam klāt pie dzeloņdrātīm,
Priekšā vācu tranšejas.

Tomēr ienaidnieks mūs jutis,
Atskan briesmu signāls skarbs,
Darboties sāk prožektori,
Baltās gaisma svītras sviež.

Blakus tarkšķ jau ložmetēji,
Neskaitāmas lodes sviež.
Mūsu mazais izlūkpulciņš
Kluss caur tumsu aizzogas.”

Pašu strēlnieku sacerētas arī tādas pazīstamas dziesmas, kā „Uz priekšu, latvieši!”, „Nāc uz Nāves salu”, „Ķemermiestiņā”, „Nav skaitā lieli mūsu pulki”, „Strauja Daugaviņa” u.c. Galvenais mūzikas instruments strēlniekiem bija ermoņikas, virsniekiem arī ģitāra. To pavadījumā vai arī bez pavadījuma diezgan bieži tika dziedātas visai draiskas dziesmas, pat tādas, ka jaunās meitenes Slokā, kuras bija atnesušas cienastu strēlniekiem, pēc šīm dziesmām bija ar visiem pīrāgiem, vaigiem sarkstot, pazudušas māju vārtrūmēs. Tā 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandas strēlnieks Voldemārs Krauklis savās atmiņās raksta: „Izlūku komandas strēlnieki bija lieli dziesminieki, bet īpaši varens jaunākais apakšvirsnieks Dravnieks. Par Dravnieku paši izlūki stāstīja, ka viņš dziedot arī naktī pamodies un klusējot tikai tad, kad mute pilna. Brašie strēlnieki, disciplinētā solī ejot, skandināja latvju dziesmas Rīgas ielās. Atvērās logi, un mīļi, pateicībā starojoši skati pavadīja soļotājus. No logiem lidoja viens otrs ziedu pušķis, ko zeltenes patiesā sirsnībā veltīja strēlniekiem.

Nogriežoties pa Miera ielu, Dravnieks uzsāka „Meitas Janci apsūdzēja superintendantam Jelgavā” ar drusku nerātnu piedziedājumu. Divas māmiņas, kuras stāvēja ielas malā, sadzirdējušas nerātno piedziedājumu, noteica-Tā nu gan, dēliņi, nevajadzēja”.

Bet ko darīt-karš ir vīriešu lieta un tur daudz kas nav domāts sieviešu ausīm un acīm. Tāda „piparota” ,protams, ir arī strēlnieku variācija par dziesmu ”Pumpiņrasā”:

„Mīļā mammiņ kurin pirti, pumpiņrasasā,
Brauki manu vēderiņu, pumpiņrasasā,
Es nezinu , kas man vainis, pumpiņrasasā,
Laikam būšu piegulēta, pumpiņrasasā,
No tiem krievu kazakiemi, pumpiņrasasā,
Pumpiņ,pumpiņ, pumpiņ rasā
Pumpiņ vēdergaliņā.
Utt.------------------------
Kazaks aiziet savu ceļu,pumpiņrasasā,
Atstāj man kā gov ar teļu,pumpiņrasasā.”

Šo dziesmu bija iecienījuši arī vācu karavīri, jo 1917. gada vasarā, kad notika brāļošanās starp vācu un krievu armijas karavīriem, populāra bija sadziedāšanās abās ierakumu pusēs. 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka sapieru komandas strēlnieks Mārtiņš Vīriņš par šo laiku raksta: „Vakaros pēc saules rieta sākās , ja tā varētu teikt, koncerts. Tad aiz mūsu un arī ienaidnieka vaļņiem salasījās abu pušu karavīri, daudzi sēdēja uz vaļņa. Tanī vietā, kur notika „ziņģēšana”, abas kauju līnijas bija tuvu viena otrai. Attālums bija kādi 300 metri vai mazāk- sasaukties varēja, kad viena puse lika otrai kādu dziesmu izpildīt. Instrumentu trūka, galvenais bija dziesma. Friči bieži dziedāja man no skolas laikiem pazīstamo dziesmu „Skaistu rozi redzēja puisēns dārza malā”, dziedāja braši- uz balsīm. Mēs dziedājām dažādas mūsu tautas dziesmas, bet friči no mums visvairāk pieprasīja „Pumpiņrasā ”. Pēc tās sekoja aplausi un smiekli.”

Tā strēlniekiem pagāja dziesmās un ballēs 1917. gada vasara, pienāca augusta beigas, kad vācu armija sāka uzbrukumu Rīgai, un strēlnieki atkal vienoti ar saviem virsniekiem demonstrēja izcilu varonību un kaujas spējas, sedzot visas krievu 12. armijas atkāpšanos un nodrošinot tās iziešanu no ielenkuma.

Tam sekoja lielinieku apvērsums, lielākā daļa strēlnieku un viņu virsnieki nonāca Krievijā, tika ierauti pilsoņu karā, karoja pretējās frontes pusēs, parādot izcilu drosmi un disciplinētību, taču arī svešumā saglabāja savas sporta, dziedāšanas un teātra spēlēšanas tradīcijas, jo kā rakstījis ģenerālis Kārlis Goppers: „Tā ir viena no kara laika raksturīgām parādībām, ka cilvēki , ejot pretim nezināmam , bet apdraudētam liktenim, instinktīvi meklē iespējamo garīgo baudu.” (Aprakstījusi Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja, vēsturniece Ilze Krīgere)

Papildmateriāli:

• Latviešu strēlnieku pastkartes 
• Mūzika, izrādes un sports: latviešu strēlnieki atpūtas brīžos 
• Latviešu karavīri karagūstekņu nometnēs: Pirmā pasaules kara pieredze 
• 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks
• 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks
• 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks
• Strēlnieki zem latviešu karogiem