Atpakaļ

Notikumu laika skala

Ziemassvētku kauju sākums

1917.5.I

1917. gada 5. janvārī Rīgas frontē sākās krievu 12. armijas ofensīva, kuras oficiālais nosaukums bija „Jelgavas operācija”. Pēc vecā stila jeb Jūlija kalendāra uzbrukums sākās 23. decembrī, tātad Ziemassvētku priekšvakarā. Līdz ar to šīs kaujas, kurās pirmo reizi vienkopus piedalījās visi latviešu strēlnieku pulki, ieguva apzīmējumu „Ziemassvētku kaujas”. Ziemassvētku kaujas un tām sekojošās Janvāra kaujas bija traģiskākā un vienlaikus viena no varonīgākajām latviešu strēlnieku vēstures lappusēm.

12. armijas vadība bija iecerējusi ar pēkšņiem triecieniem bez iepriekšējas artilērijas sagatavošanas uguns pārraut vācu fronti vairākās vietās plašā teritorijā no Lielupes kreisā krasta līdz Jelgavas šosejai. Ofensīvas gala mērķis bija Jelgavas ieņemšana. 6. Sibīrijas strēlnieku korpusa sastāvā uzbrukumā devās abas latviešu strēlnieku brigādes, kuras pirmo reizi bija apvienotas divīzijas līmeņa formācijā. Par Apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas komandieri bija iecelts 1. brigādes komandieris Augusts Misiņš.

Abas latviešu brigādes bija ilgi gatavojušās uzbrukumam. Strēlnieki bija rūpīgi apmācīti dzeloņdrāšu žogu pārvarēšanai un pretinieka nocietinājumu ieņemšanai. Strēlnieku noskaņojums bija ļoti labs, visi cerēja uz drīzu Zemgales un Kurzemes atbrīvošanu. Pirms gaidāmā uzbrukuma latviešu strēlnieku divīzijā bija gandrīz 24 tūkstoši cilvēku. Pulki ievērojami pārsniedza štatu, piemēram, 2. Rīgas pulkā bija 2942 strēlnieki, bet 4. Vidzemes pulkā – 2914. Rezerves pulkā bija vēl 13,5 tūkstoši cilvēku, ar kuriem varēja papildināt kauju zaudējumus.

12. armijas vadība bija ieguldījusi lielas pūles uzbrukuma sagatavošanā. Bija radīti visi priekšnoteikumi sekmīga uzbrukuma īstenošanai. Latviešu strēlnieku uzbrukuma sektorā aizstāvējās tikai divi vācu bataljoni, kuri skaitliski bija ievērojami mazāki par latviešu bataljoniem. Kaut arī uzbrukums nenotika ar iepriekšēju artilērijas sagatavošanas uguni, latviešu brigādēm bija piekomandēti pietiekami lieli artilērijas spēki – 46 lielgabali – tas bija vairāk nekā citām uzbrukumā iesaistītajām divīzijām.

5. janvāra uzbrukumā abām latviešu strēlnieku brigādēm izdevās pārraut vācu nocietinājumus un ielauzties pretinieka aizsardzības dziļumā. 1. latviešu strēlnieku brigāde uzbruka austrumos no Mangaļiem, ieņēma pretinieka ierakumus un strauji virzījās Skangaļu virzienā. Pa ceļam brigādei izdevās saņemt gūstā vai piespiest bēgt vairākas vācu artilērijas baterijas. Arī 2. latviešu brigādei, kura uzbruka ziemeļrietumos no Mangaļiem, izdevās iztriekties cauri vācu pozīcijām un pavirzīties vairākus kilometrus uz rietumiem, apdraudot vāciešus Kalnciemā un Ložmetējkalnā.

Tomēr jau pirmās dienas vakarā, pateicoties sekmīgiem vācu rezervju pretuzbrukumiem, 1. latviešu strēlnieku brigāde bija spiesta atkāpties izejas pozīcijās. Neveiksmei bija vairāki iemesli – nespēja laicīgi ieņemt vācu nocietinājumus Mangaļos, karaspēka daļu sajaukšanās, vadības zaudēšana pār atsevišķām vienībām un rezervju trūkums. Mangaļus tikai pirmās dienas vakarā ieņēma kāds sibīriešu bataljons. Bet pēc dažām stundām to gandrīz pilnā sastāvā vācieši saņēma gūstā, jo sibīrieši bija piedzērušies vācu noliktavās atrasto konjaku. 2. latviešu brigāde saglabāja pirmajā dienā gūtos panākumus, atvairīja vācu pretuzbrukumus un turpmākajās dienās attīstīja savas sekmes.

Pirmajās Ziemassvētku kauju dienās Apvienotā latviešu divīzija cieta smagus zaudējumus. Viens pats Jukuma Vācieša komandētais 5. Zemgales strēlnieku pulks, kurš tā arī nespēja ieņemt pretinieka ierakumus, jau pirmajā dienā zaudēja 551 strēlnieku. Vācu dzeloņdrātīs pilnā sastāvā gāja bojā pulka labākā, pirmā, rota. Tikai saujiņai strēlnieku izdevās iebrukt vācu ierakumos, kur tos visus pretinieks tuvcīņā nogalināja. Ievainotais praporščiks Liepiņš un feldfēbelis Ivanovs, nevēloties nonākt vācu gūstā, nošāvās, bet kāds cits ievainots strēlnieks pārgrieza sev rīkli ar kabatas nazi.

Ziemassvētku kaujas kļuva par slavenākajām un leģendārākajām latviešu strēlnieku kaujām. Latviešu strēlniekiem izdevās paveikt to, ko nebija spējusi neviena krievu vienība Rīgas frontē – pārraut vācu nocietinājumus un ieņemt aptuveni 30 kvadrātkilometru plašu teritoriju. Tā bija pirmā reize, kad visi latviešu strēlnieki cīnījās vienkopus plecu pie pleca. Latviešu strēlnieku pulki Ziemassvētku kaujā devās tik stipri kā vēl nekad un arī kā vairs nekad vēlāk. Ziemassvētku kaujām bija tālejošas sekas Latvijas vēsturē. Jāatzīmē, ka vēlāk, 1919.–1920. gadā par Latvijas neatkarību cīnījās aptuveni 10 000 Ziemassvētku kauju veterānu.

Ziemassvētku kaujās 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandas rindās cīnījās arī Aleksandrs Grīns. Par šajās kaujās parādīto varonību viņu paaugstināja poručika dienesta pakāpē.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Pa sniegu auku, kas nokaisīts retām priedītēm un kārklu ceriem, slīd uz vācu aizžogojumu pusi tikko nojaušamas ēnas, un viņu paisums plūst kopā ar sniega baltumu. Bet kaut kas plēsīgs, reizē nikni jautrs ir manāms viņu slīdēšanā, un šur tur jau dzird iešķindamies vieglas, tikko jaušamas skaņas, kas atgādina odu sanēšanu vasaras dienvidū. Un klusu sačukstēšanos, kas neaizklīst tālāk par vanagspārna vēdiena šalku.

“Puikas, ņem vairāk pa kreisi, — tepat priekšā sēž friču postenis!”

“Tad jau labi, varbūt tiksim šim tūliņ pie krāgas.”

“Kuš, netergavojat, lai tas fricis tagad sēd, kur sēdējis! Ja nobaidīsim bez laika, sāks bļaut, un mums var izjukt vēl viss numurs.”

“Fiksāk uz priekšu, puikas! Un griežat, lai nagi svilst, taisāt pulkam ceļu!"

"Kad tevi deviņi vilki” dzird nikni iešņācamies nakts paisumā kādu paklupušu ēnu, “tas nolādētais purvs nemaz vēl nav aizsalis,” un paklupušais, purinādamies kā no ūdens izlīdis suns, steidzas citiem pakaļ, viss izmircis slapjš.

“Tu, Gailīt,” kāds zobgalīgi dvašo izmirkušajam pie auss, “tagad nemaz vairs neizskaties pēc gaiļa, — pēc slapjas vistas gan.”

“Tev labi smieties,” atčukst slapjais, „bet man jau zobi klab. Un līdz uzbrukuma brīdim arī vēl dažas stundas laika. Nu die, būs jāsasalst, ragā.”

“Lien ašāk iekšā vācu žogos un sāc strādāt ar šķērēm, gan tad paliks silti,” čukst cita balss, un baltos sniega mēteļos tērptie stāvi, galvas seguši baltām kapucēm, bez trokšņa un solu šalkas tālāk slīd pa krūmu un pareto koku starpu. Uz to pusi, kur vācu dzeloņžogu stabi jau sāk līst ārā no sniega kupenām.

Tikpat klusi kā nākuši, drāšu griezēji aizslīd pa labi un kreisi, pazūd sniegā, un it nekas vairs nava saredzams tai vietā, kurai nupat gājis pāri palsu ēnu vads.

Dzīvās atmiņas

Andas Skujiņas atmiņu stāsts par vecmāmiņas brāli - strēlnieku Arnoldu Lauvu

Vijas Bites atmiņu stāsts par strēlnieku vectvētu Heinrihu Biti un otru vectēvu – Kārli Elksni

Daiņa Vildes vectēva Mārtiņa Aleksandra (Jēkaba dēls) atmiņas no pierakstītās dienasgrāmatas

Vizmas Casno (Dzim. Kupena) atmiņas par vectēva brāli – strēlnieku Jēkabu Kupenu

Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli

Kārļa Grapmaņa pieraksti par dzīvesbiedres tēva ģimeni – Āboliem

Indras Burkovskas iesūtītās fotogrāfijas par saviem vectēviem – strēlniekiem Ernestu Mundciemu un Janu Burkovski. Vēstule sūtīta Indras Burkovskas omammai no vīra Jana

Vilhelma Klincāna atmiņas par savu tēvu Pāvelu Klincānu (Pirmā Pasaules kara laikā kā puika aizbiedē sarkanarmiešus) un audžutēvu – strēlnieku Stefanu Punduru

Vēsma Kalniņa iesūtījusi Ausmas Alīdas Kalniņas (dzim. Puriņa) pierakstītās atmiņas par tēvu - strēlnieku Jāni Puriņu

Gunāra Silakaktiņa apraksts par strēlnieku Kristapu Dolmani

Ludborža Izidora foto ar tēvu Aloizu Ziemassvētku kauju laikā

Iesaki šo notikumu