Sākas Smārdes kaujas
1916.5.VIII
Pēc piedzīvotās neveiksmes jūlija kaujās, Krievijas armijas pavēlniecība neatmeta nodomu pārraut vācu fronti. Uzbrukumi Ķekavas rajonā 1916. gada pavasarī un vasarā bija pierādījuši, ka labi nocietinātās vācu pozīcijas nav iespējams ieņemt klasiskā frontālā triecienā ar artilērijas sagatavošanas uguni. Tādēļ tika nolemts izmēģināt kombinētu uzbrukumu gan no jūras, gan pa sauszemi Rīgas jūras līča krastā Tukuma virzienā. Pēc krievu ģenerāļu ieceres, flotes atbalstītajai desanta izcelšanai Rojā sekotu trieciens Smārdes rajonā. Ar šādu kombinētu triecienu pastāvēja cerības piespiest vāciešus pamest savas pozīcijas un atkāpties.
Atšķirībā no Nāves salas un pozīcijām Ķekavas-Olaines rajonā, pie Smārdes abus pretiniekus šķīra plata “neitrālā josla” – nevienas no pusēm neieņemta teritorija vairāku kilometru platumā. Tās pārvarēšanai un pretinieku pozīciju ieņemšanai krievu pavēlniecība nozīmēja prāvus spēkus – 37 kājnieku bataljonus un 138 lielgabalus, kā arī bruņu vilcienu. No šiem spēkiem pieci bija latviešu strēlnieku bataljoni (2., 4., 5., 7., 8. bataljons), kuri pirmo reizi taktiskā uzdevuma veikšanai bija apvienoti brigādē pulkveža Andreja Auzāna vadībā. Vasaras laikā latviešu bataljonu sastāvā iekļāva divas papildu rotas un divas komandas – grenadieru un bumbmetēju. Līdz ar to bataljonu skaitliskais sastāvs ievērojami pieauga un tie skaitliskā ziņā jau tuvojās vācu kājnieku pulkiem. Latviešu strēlnieki iepriekšējās cīņās bija guvuši vērtīgu kauju pieredzi un izpelnījušies pavēlniecības atzinību.
Smārdes operācijas pirmais posms mežainajā un purvainajā apvidū sākās 5. augustā, kad latviešu strēlnieku bataljoni sāka izlūkošanu Smārdes kroga rajonā. Latviešu bataljoni pakāpeniski sāka virzīties „neitrālajā” joslā starp vācu un krievu pozīcijām, izbūvējot nocietinājumus un apgādes ceļus, lai sagatavotu placdarmu gaidāmajam galvenajam uzbrukumam. Purvainajā apvidū to paveikt bija ļoti grūti. Lielāko apgādes ceļu, kuru smagā darbā izbūvēja strēlnieki, nosauca par „Latviešu ceļu”.
Neitrālās joslas lielāko daļu latviešu strēlnieki kopā ar krievu daļām, pārvarot niknu vācu pretestību, ieņēma līdz 30. augustam. Līdz ar to pirmais posms krievu pavēlniecības plānotajā operācijā bija noslēdzies. Tomēr turpinājums nesekoja – armijas vadība nolēma atcelt gan riskanto desanta operāciju, gan sauszemes triecienu Tukuma virzienā. Vairāku nedēļu kaujās Smārdes purvos un mežos latviešu strēlnieku piedzīvotie zaudējumi (aptuveni trīssimts cilvēki) izrādījās veltīgi. Smārdes kaujās piedalījās arī Aleksandrs Grīns, kurš no 20. augusta cīnījās 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1. rotas sastāvā.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Grāmatas notikumi
Viļņodami ap koku augumiem, miglas lāņi sāk spiesties iekšā skuju teltīs un velēnu būdās, kuras sev uzcēluši nupat no vāciem atkarotā mežā strēlnieki, gaidīdami sen apsolīto uzbrukumu. Tam šoreiz jāvēršas pret Tukuma pusi, un slapjais vēsums ceļ viņus augšā no miega žiglāk par paša bargākā virsseržanta uzrūcienu, vai spalgajiem šrapneļu šmīkstiem, kādiem vāci šad un tad kapā pazaudēto purva silu, šaudami nevien dienas stundās, kad viņu novērotāji no saviem gaisa baloniem var samanīt nometņu dūmu stabus, bet arī novakaros, rīta agrumā.
Drebinādamies no vēsuma un rasas lāsēm, kas skrienot birst aiz kakla, strēlnieki krekliņos jož prom ar katliņiem pēc ūdens un pasausākās vietās drīz sāk kūpēt mazi ugunskuri, dūmu strūkliņām lokoties ap tējas vārītāju sejām. Slapjās tāsis un drēgnie egļu zari tiecas vairāk kūpēt, mazāk degt, un tāpēc gados vecākie manās aizkuram domātos žagarus vakarā palikt pagalvī, lai guļot izdzītu ar savu elpu no tiem lieko miklumu.
Par citiem šorīt agrāk cēlies vidzemnieku komandieris Zeltiņš, sākdams gaidīt jau drīz pēc pusnakts, kādas vēstis nesīs bataljona izlūki, kas aizgājuši savās nakts gaitās ar pirmo tumsu, bet vēl ap saules lēkta stundu viņu nava atpakaļ.
“Ka tikai nebūtu gadījusies kāda liksta,” domā vecais pulkvedis, celdams augšup savu iedzelteno, Mandžūrijas vēju un sniegputeņu noārdīto seju, un sākdams vērot apmākušās debesis un miglu, kas vijas ap koku galotnēm.
“Nē, tiešām, ka tikai nava izgājis slikti! Visi vēl jauni puikas, iet kā velni pa purvu, un var ātri ieskriet lamatās. Neba velti arī vācu patruļas naktīs klīņā pa neitrālo meža malu, dažreiz tās atzogas līdz pašiem velēnu vaļņiem un apšaudās ar rotu sargposteņiem.”
Pārgalvis ārsts arī šonakt aizgājis izlūkiem līdz, teikdams, ka viens vīrs vairāk nevarot būt par ļaunu, bet ievainotam kareivim būšot labāk, ja viņu pārsien uz vietas, nevis stiepj pa dūkstīm un brikšņiem, un tikai pēc tam nodod medicīnas kalpu gādībā.
Dzīvās atmiņas
Andas Skujiņas atmiņu stāsts par vecmāmiņas brāli - strēlnieku Arnoldu Lauvu
Gunāra Silakaktiņa iesūtītās fotogrāfijas no somu karalisko Jēgeru 27. bataljona uzņēmumiem 1917. - 1918. gadā Liepājā. Bataljons no 1917. gada vasaras atradās rezervē Liepājā. Bija izvietojies pilsētas vairākās vietās, Alejas ielā, Kurmājas prospektā, Apšu ielas kazarmās... Aina ar sma...