Marta kaujas
1916.21.III
1916. gada kampaņu krievu virspavēlniecība bija nolēmusi uzsākt ar ofensīvu Rietumu un Ziemeļu frontēs. Šādu lēmumu veicināja notikumi Rietumu frontē, kur vācieši centās par katru cenu ieņemt Verdenas cietoksni. Franči lūdza Krieviju palīdzēt atvieglot viņu stāvokli ar savu ofensīvu Rīgas frontē ar latviešu strēlnieku līdzdalību bija jādod trieciens, kas atbalstītu galveno uzbrukumu Jēkabpils rajonā.
1916. gada pavasarī frontē nonāca visi astoņi latviešu strēlnieku bataljoni. Atšķirībā no pirmajiem trim, pēdējie pieci bataljoni pirms savām pirmajām kaujām bija saņēmuši pilnu apmācības kursu. Tomēr arī tiem pirms došanās uz fronti trūka daudz svarīgu apgādes priekšmetu, piemēram, lauku virtuvju. Strēlnieku bataljonu sastāvā bija četras rotas un piecas (ložmetēju, izlūku, spridzinātāju, sakaru un saimniecības) komandas. Pēc štatiem katrā bataljonā bija 1278 cilvēki un 4 ložmetēji. Patiesībā bataljonu sastāvs bija pat lielāks, jo tajos bija iedalīti karavīri virs štata. Bataljoni bija apbruņoti ar ļoti precīzajām, bet ekspluatācijā niķīgajām amerikāņu ražojuma „Vinčestera” tipa šautenēm.
Latviešu bataljoni par gaidāmo uzbrukumu uzzināja 16. martā, bet 18. martā sagaidīja arī uzbrukuma pavēli. 21. marta rītā pēc īsas artilērijas sagatavošanas uguns uzbrukumā Ķekavas-Vecmuižas virzienā pārgāja krievu 12. armijas 13. Sibīrijas strēlnieku divīzija ar tai piekomandētajiem sešiem latviešu strēlnieku bataljoniem (1., 2., 5.-8. latviešu strēlnieku bataljons). Kaujās Bauskas šosejas rajonā aktīvi piedalījās gan tikai divi pirmie, pieredzējušākie, latviešu strēlnieku bataljoni. Tie bija iedalīti uzbrukuma labajā flangā kopā ar 51. Sibīrijas strēlnieku pulku. Pirmo reizi divi latviešu strēlnieku bataljoni cīnījās plecu pie pleca otrā bataljona komandiera pulkvežleitnanta Jāņa Franča virsvadībā. No pārējiem latviešu bataljoniem, kuri palika rezervē, ierobežotu uzdevumu saņēma arī 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljons.
Abi latviešu bataljoni uzbruka gar Bauskas šoseju pāri atklātam laukam pretinieka krustugunīs. Sibīriešiem un latviešiem izdevās ieņemt pirmo vācu ierakumu līniju un saņemt gūstekņus. Pēc vācu pretuzbrukuma atsišanas strēlnieki ieņēma arī otro un trešo pretinieka nocietinājumu līniju. Šeit strēlnieki centās nostiprināties, lai atvairītu vācu uzbrukumus. Kaujā smagi ievainoja 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri Briedi (sadragāts žokļa kauls). Iestājoties tumsai, kauja tika pārtraukta, un latviešu bataljoni atgāja izejas pozīcijās. Strēlnieku zaudējumi marta kaujās bija 704 cilvēki (no tiem 265 krituši un pazuduši bez vēsts).
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Dzīvās atmiņas
Vijas Bites atmiņu stāsts par strēlnieku vectvētu Heinrihu Biti un otru vectēvu – Kārli Elksni
Daces Everses iesūtītās liecības par sava vectēva māsas krusttēvu un vecvecmāmiņas tuvu draugu pulkv.leitnantu Jāni Edgaru Sukuru
Daiņa Vildes vectēva Mārtiņa Aleksandra (Jēkaba dēls) atmiņas no pierakstītās dienasgrāmatas
Ģertrūdes Godiņas, pensionētas vēstures skolotājas fotogrāfijas ar kritušajiem strēlniekiem
Jāņa Vīksnas stāsts par vecāsmātes brāli Mārtiņu Jankušu un vectēvu Kārli Vīksnu
Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli
Daiņa Riškina iesūtītie materiāli par radiniekiem – strēlniekiem Alfrēdu Kaktiņu un Nikolaju Kalniņu