Strēlnieku izlūkgājieni Pavasara muižas rajonā
1915. 5.-7.XI
Pēc nesekmīgā uzbrukuma Pavasara muižai, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona izlūki veica nepārtrauktu pretinieka pozīciju izlūkošanu. 5. novembrī izlūku grupas turēja pretinieku sasprindzinājumā. Notika arī biežas apšaudes Zelbju māju un Pavasara muižas tuvumā. No ienaidnieka ziņojumiem redzams, ka tobrīd pretinieka karavīri pēc garā pārgājiena un iepriekšējās dienas smagās kaujas bija ļoti noguruši. Viņi nevarēja atrast arī piemērotu pajumti, bet kārtīgu pozīciju izveidošana prasīja laiku. Arī laikapstākļi pasliktinājās – sākās stiprs lietus un sniegs. 6. novembrī izlūki ziņoja, ka pretinieks vēl arvien atrodas Pavasara muižā, lai gan lielākie vācu spēki jau bija pametuši savas pozīcijas. Turpinājās biežas apšaudes ar vāciešiem, kas gan nenodarīja latviešu strēlniekiem zaudējumus.
Naktī uz 7. novembri latviešu strēlnieku izlūki ziņoja par vācu galveno spēku (29. landvēra pulks) atiešanu no Pavasara muižas un Zelbju mājām. 4. novembra strēlnieku uzbrukums un turpmākā aktīvā darbība bija vāciešus pārliecinājusi, ka krieviem Slokas rajonā ir prāvi spēki un to bez nopietna uzbrukuma nebūs iespējams ieņemt. Tādēļ vācieši nolēma galvenos spēkus atvilkt uz izdevīgāku aizsardzības līniju. Pretinieks agrākajās pozīcijās atstāja tikai sardzes vienības, bet ēkas aizdedzināja. 7. novembra rītā 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons steidzās padzīt vācu apsardzību un ieņēma Pavasara muižu. Izlūki devās tālāk uz dienvidiem, sasniedzot Meža Odiņus.
Latviešu izlūkiem naktī notika nikna sadursme ar pretinieku Upes Odiņu mājās. Tām uzbruka 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona izlūki un 4. rotas vads. Nakts tumsā strēlniekiem izdevās ielavīties šajās mājās, bet pretinieks bija sagatavojis slēpni un pēkšņi uzbruka latviešu izlūkiem. Sākās nikna tuvcīņa, kuras rezultātā strēlnieki vairākus vācu karavīrus nošāva un nodūra. 4. rotas vada komandierim uzbruka kāds vācu virsnieks ar revolveri. Latvieša mestā rokas granāta nesprāga, un vācietis nogalināja komandieri. Bet arī vācieti tūlīt pat nogalināja līdzās esošie strēlnieki. Pavisam šajā sadursmē strēlnieki zaudēja divus kritušos un trīs ievainotos.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Grāmatas notikumi
"Zēni, diezgan gulēts,” — skan Salas rāmā balss, un gulētāji sāk trūkties kājās, dūrēm berzēdami acis.
Diena solās būt lietaina un auksta, kā citas, bet tad nāk vēsts, ka mēs iesim uz priekšu, bez miņas izgaist vēl kaulos palikušais gurdenums. „Tiksim tiem bliņu ēdājiem pie krāgas,” — Konrāds lielīgi saka, piemiegdams savas iesarkanās acis un nagiem skrāpēdams muguru. “Kaušanās ir vienmēr laba lieta, bet sevišķi der lieti, ja visas malas niez.”
"Būs karsti," — rūc Mazkalniņš, pirkstiem šņaukdams degunu, — „bet tādēļ jau mēs nācām Šurp.”
Cietākas atkal palikušas veco sejas, bet jaunajiem deg acis, — nav vairs prātā, cik liels pēc pirmās kaujas bija pārņēmis mūs nogurums. "Gāzīs pa skaustu, piebikstīs ar durkli, lai rikšo mudīgāk uz savu zemi, un mēs tiksim atpakaļ Rīgā," — jūsmo Vilnis, un var manīt, ka viņa vārdi visiem rīdziniekiem no sirds runāti. „Jūs uz Rīgu, mēs uz Kurzemi,” — saka kuldīdznieks Priedītis, aplikdams roku talsietim Sīlim ap kaklu, un abiem zēniem iesākuši blāzmot bālie vaigi, atceroties aiz frontes palikušo dzimteni.
"Ja mūsējie labi saņemtos, tad līdz Ziemassvētkiem karam beigas," — filozofē Spandegs, un Mazkalniņš piekrizdams loka savu spītīgo galvu, un visu jūsmojums sācis pārņemt arī Salu, rāmo, vienmēr pašapzinīgo, daudzus kauju laukus staigājušo kaprāli. "Labi jau būtu," — viņš piekāpdamies saka, „ja tie friči laistos tik mudīgi projām, kā jums gribas. Ja labi saņemsaties, varbūt aizlaižas ar.”
"Neesam nekādi krievu družiņņiki, kam bārdas līdz pakrūtei, bikšdibeni līdz ceļiem,” — Vilnis iekaisis iesaucas.
Dzīvās atmiņas
Daiņa Vildes vectēva Mārtiņa Aleksandra (Jēkaba dēls) atmiņas no pierakstītās dienasgrāmatas