Pirmās strēlnieku kaujas un kritušo apbedīšana
1915.25.–28.X
1915. gada oktobra vidū, vācu armija uzsāka aktīvu darbību Rīgas frontē, lai ieņemtu izdevīgākas aizsardzības pozīcijas pirms ziemas iestāšanās. Krievu armijas vadību vācu virzība uz priekšu nobiedēja, šķita, ka vāciešu mērķis ir Rīgas ieņemšana. Uz fronti steigšus tika sūtītas visas pieejamās rezerves, tai skaitā abi Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoni un vēl līdz galam neapmācītais 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons. 2. Rīgas un 3. Kurzemes bataljonu uz fronti nosūtīja nedaudz vēlāk, bet nesen kā formēšanu uzsākušo 4. Vidzemes bataljonu un Rezerves bataljonu aizsūtīja uz tālāku aizmuguri – no Rīgas uz Tērbatu (Tartu).
1915. gada 22. oktobrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons 831 cilvēka sastāvā izgāja uz fronti. 1. un 4. rota devās uz Misas upes rajonu Plakanciema rajonā, bet 2. un 3. rota – uz Tīreļpurvu. Latviešu strēlnieki uguns kristības piedzīvoja pēc trīs dienām – 25. oktobrī. Šajā dienā pirmā strēlnieku bataljona 2. un 3. rotai notika sadursme ar vācu 16. landšturma bataljona izlūku patruļām Tīreļpurvā pie Kraslovsku mājām. Strēlnieku zaudējumi pirmajā kaujā bija 3 kritušie, 6 ievainotie un 3 bez vēsts pazudušie.
Trīs dienas pēc pirmās strēlnieku kaujas, 1915. gada 28. oktobrī, Rīgā notika svinīga atvadīšanās no pirmajiem trīs kritušajiem latviešu strēlniekiem: Jēkaba Timmas, Jāņa Gavenasa un Andreja Stūra. Kritušo varoņu bēres organizēja Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja, bet atvadīšanās ceremonija notika Rīgas Latviešu biedrības namā. Šopēna sēru maršam skanot, kritušo baltos zārkus iznesa no Biedrības nama un novietoja baltos bēru ratos. Strēlniekus pēdējā gaitā pavadīja vairāki tūkstoši rīdzinieku, pat no māju logiem bira ziedi uz kritušo zārkiem.
Pirmās kaujas strēlnieki aizvadīja smagos apstākļos – tuvojās ziema, lietus mijās ar sniegu, bet bataljoniem trūka gan silta ēdiena (bataljoniem nebija lauka virtuvju), gan siltā apģērba. Atsevišķām vienībām trūka pat zābaku – daļa strēlnieku bija basām kājām. Rezultātā diezgan daudz strēlnieku jau pirmo kauju laikā saslima. Pavisam 1915. gada kaujās latviešu strēlnieki zaudēja ap 650 cilvēkus kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus. Tie bija lieli zaudējumi, aptuveni ceturtā daļa no bataljonu kaujas sastāva tiem izejot uz fronti. Vācu zaudējumi kaujās pret latviešiem arī nebija mazi – aptuveni 300 karavīru.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Dzīvās atmiņas
Andas Skujiņas atmiņu stāsts par vecmāmiņas brāli - strēlnieku Arnoldu Lauvu
Ingas Gailes, Artas Tones un Lailas Pētersones atmiņas par vecvectēvu un vectēvu - strēlnieku Alfrēdu Līdumu un viņa ģimeni
Vizmas Casno (Dzim. Kupena) atmiņas par vectēva brāli – strēlnieku Jēkabu Kupenu