Atpakaļ

Notikumu laika skala

Pirmo latviešu strēlnieku bataljona formēšana

1915.VIII-X

Pirmos divus no astoņiem latviešu strēlnieku bataljoniem sāka formēt 1915. gada 14. augustā. Tam deva Daugavgrīvas vārdu. Tas nebija nejauši, jo Daugavgrīvas cietoksnis bija kļuvis par latviešu vienību mājvietu. No cietokšņa garnizona darba rotām, kurās absolūtais vairākums bija latvieši, bija saformēti divi zemessargu bataljoni, kuri 1915. gada pavasarī piedalījās cīņās pret vāciešiem Kurzemē un Ziemeļlietuvā. Cietokšņa komandiera adjutants K. Baltiņš pildīja pirmo strēlnieku bataljonu komandiera pienākumus un darbojās Latviešu strēlnieku Organizācijas komitejā.

Pavēle par trešā bataljona – 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona – formēšanu tika saņemta 1915. gada 27. augustā. Pārējos bataljonus formēja vēlāk – 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu septembrī, 5. Zemgales, 6. Tukuma 7. Bauskas un 8. Valmieras bataljonu – novembrī.

Lai gan apdzīvotu vietu nosaukumu došana Krievijas armijas vienībām bija ierasta prakse, to parasti darīja attiecībā uz pulkiem nevis bataljoniem. Piemērotu nosaukumu atrašana nebija viegls uzdevums. Pirmkārt, Organizācijas komiteja meklēja nosaukumus, kuri būtu labskanīgi gan latviešu, gan krievu valodā. Svarīgs bija arī politiskais konteksts, – piemēram, Tukuma nosaukums izraisīja strīdus, jo tas varēja izraisīt asociācijas ar Piektā gada revolucionāru cīņām. Latvisko bataljonu nosaukumu izvēle izraisīja lielu sajūsmu latviešu vidū. Neiztika gan arī bez starpgadījumiem. Piemēram, 7. Bauskas bataljona karavīrus citi strēlnieki nereti nievājoši sauca par „Bauskas žīdiem”, jo šajā pilsētā pirms kara dzīvoja daudz ebreju.

Pirmos strēlnieku bataljonus formēja lielā steigā. Fronte atradās Rīgas tuvumā un vācu uzbrukums varēja sākties kuru katru brīdi. Strēlnieku izvietošanai trūka telpu, nebija apģērba un ekipējuma. Arī ieročus strēlnieki saņēma novēloti. Piemēram, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons ieročus saņēma mēnesi pēc tā izveidošanas, bet formas un uzkabi vēl vēlāk. Trūka arī pieredzējušu instruktoru un virsnieku. Bez ieročiem un pietiekama komandējošā sastāva bija apgrūtināts apmācības process. Tas radīja satraukumu gan strēlnieku, gan virsnieku vidū. Apmācību apgrūtināja arī strēlnieku biežā patvaļīgā prombūtne.

Kopumā jāatzīst, ka Latviešu strēlnieku organizācijas komitejas paveiktais bija apbrīnas vērts. Īsā laikā, ļoti grūtos apstākļos un bez iepriekšējas pieredzes bija izdevies saformēt vairākus kaujas spējīgus bataljonus. Tas bija liels panākums un pierādījums latviešu sabiedrības pašorganizācijas spējām.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Ir septembris, un vējš, dzenādams pa gaisiem zemu klejojošus lietus padebešus, krata pielijušo priežu galotnes, rauj bērziem nost viņu gurdo lapu zeltu un purina jau kailos ošu zarus, kas vēl nesen dega rudenīgi sarkanās ugunīs.

Par mitekli mums ierādīts vecs koku zāģētavas korpuss, kuru sienās reiz dūkušas mašīnu siksnas un kviekuši tvaika zāģi, griezdami plankās un dēļos egļu un priežu augumus.

Evakuēto gateru vietā tagad te mitinās mūsu bataljons, mitinās jau sesto nedēļu un gaida, kad atnāks viņa pirmās kaujas laiks.

Mums trūkst mēteļu, nav zābaku, ko brist mācību laukumu dubļus, un daudzi jau staigā basām kājām, noplēsuši līdz šņorcaurumiem savus apavus, kas tiem bijuši kājās, karā aizejot no laba prāta.

Nakšu dzestrums mums neļauj izģērbties, jo jāguļ uz kailiem lāvu dēļiem, kam pārkaisīti pāri pussaberzti salmi, un reti kādam ir līdzi mātes vai līgavas dots sedzamais dēļos. Rudens aukstums spiežas pa izsistajām logu rūtīm līdz ar nakts melnumu un miklo miglas dvašu, un nāk iekšā pa sienu lūkām, kurām reiz joņojušas cauri gateru mašīnu siksnas, drebinādamas korpusa sienas ar savu dzenriteņu vareno dirnēšanu.

Mums nav šauteņu, un ar tām pāris desmit, kas pagaidām iedotas, mēs mācāmies rīkoties pēc kārtas, astēs stāvēdami. Zobgaļi jau ņirgājas, ka astēs vajadzēšot stāvēt arī kaujas laukā un gaidīt, kad pienāks rinda stāties kāda kritušā vietā un ņemt savā ziņā viņa šauteni.

Instruktori, starp kuriem ir daži Ruļļu kalna kaujas dalībnieki, rāj zobgaļus un liek tiem par sodu stāvēt pāris stundas zem mieta, jo nav šauteņu ari šim nolūkam. Bet ari viņiem pašiem ir drūmas sejas un, liekas, arī viņi vairs lāgā netic saviem apgalvojumiem, ka ieročus mums izdos rīt, vai vēlākais parīt: šos galvojumus mēs dzirdam jau vairākas nedēļas.

Tēvs ticis mūsu rotas virsseržanta amatā, un tikai retumis man gadās ar viņu tikties divatā.

Dzīvās atmiņas

Aļņa Arvīda Avota stāsts par vectēva brāļa dēlu – strēlnieku Leopoldu Teodoru Frīdrihu Berkoldu

Andas Skujiņas atmiņu stāsts par vecmāmiņas brāli - strēlnieku Arnoldu Lauvu

Ingas Gailes, Artas Tones un Lailas Pētersones atmiņas par vecvectēvu un vectēvu - strēlnieku Alfrēdu Līdumu un viņa ģimeni

Zentas Pāvulas atmiņas par tēvu – strēlnieku Rūdolfu Āboliņu

Elīnas Igorovas un mammas materiāli par radiem Piebalgiem un citiem vietējiem strēlniekiem no Bārbeles un apkaimes

Ulda Jāņa Skolnieka atmiņas par onkuli – strēlnieku Pēteri Skolnieku

Veronikas Nagles stāsts par tēvu Pēteri Nagli un tēva brāli Aļozu Nagli. Kā arī piemin stāstus no mātes bērnības un savas bērnības Ulmaņlaikos

Daces Everses iesūtītās liecības par sava vectēva māsas krusttēvu un vecvecmāmiņas tuvu draugu pulkv.leitnantu Jāni Edgaru Sukuru

Daiņa Vildes vectēva Mārtiņa Aleksandra (Jēkaba dēls) atmiņas no pierakstītās dienasgrāmatas

Iesaki šo notikumu