Strēlnieki atgriežas mājup no Krievijas
1921
Latviešu padomju strēlnieku divīzija pēc tās pārvietošanas uz Krieviju 1919. gada vasaras beigās un rudens sākumā, izcīnīja smagas kaujas pret pretlieliniecisko ģenerāļu Deņikina un Vrangeļa armijām. Sarkanās armijas vadība strēlniekus izmantoja arī anarhista Mahno vadītās partizānu armijas apkarošanai Ukrainā. Smagās kaujās ar Vrangeļa armiju Dienvidukrainā pilnībā gāja bojā vairāki latviešu pulki. 1920. gada novembrī strēlnieku ceļš noslēdzās Krimā. Latviešu divīzija Sarkanās armijas vadībai vairs nebija vajadzīga un to izformēja. Strēlniekiem piedāvāja vai nu iestāties 52. strēlnieku divīzijā, vai atgriezties dzimtenē. Miera līgums starp Krieviju un Latviju bija noslēgts jau vasarā. 1921. gadā no Padomju Krievijas atgriezās 11 395 bijušie „sarkanie” latviešu strēlnieki. Daļa komunistu, kas karoja padomju divīzijas sastāvā, pat izstājās no partijas, lai varētu atgriezties Latvijā. Viens no viņiem bija kavalērijas pulka komandieris Jānis Krišjānis. Lai atgrieztos dzimtenē, strēlniekiem bija jāatrod Latvijā divi galvotāji, kuri varētu apliecināt viņu politisko uzticamību.
Tikmēr Krievijā darbojās ne tikai lielinieciskas, bet arī pretlielinieciskas latviešu karaspēka daļas. Jau 1918. gada augustā Samaras Latviešu biedrība lēma par latviešu militāro vienību nepieciešamību. Šādas karaspēka vienības arī tika izveidotas. 1918. gada 1. oktobrī tika apstiprināta pretlielinieciskā 1. Latvijas atbrīvošanas bataljona (dažkārt saukts arī par pulku) formēšana Troickas pilsētā. Bataljona komandieris bija bijušais 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka virsnieks štābkapteinis Pēteris Dardzāns. Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei Sibīrijā un Urālos izdevās panākt bataljona pakļaušanu Francijas militārajai misijai Sibīrijā.
1918. gada novembrī tālākajā Krievijas austrumu ostas pilsētā – Vladivostokā sāka formēt Imantas pulku (komandieris pulkvedis Jānis Kurelis). Abas latviešu pretlieliniecisko spēku daļas izdevās nodot čehoslovāku korpusa pakļautībā, lai pretlieliniecisko spēku virspavēlnieks Aleksandrs Kolčaks tās nevarētu aktīvi izmantot karadarbībā pret Sarkano armiju, kur tās ātri noasiņotu. 1919. gada vasaras beigās sākās Troickas bataljona tālais atkāpšanās ceļš cauri visai Sibīrijai uz Valdivostoku. Pēc 6000 kilometru pārvarēšanas, pa ceļam vairākkārt iesaistoties sadursmēs ar Sarkano armiju, galu galā 1920. gada 23. aprīlī izdevās sasniegt Harbinu Ķīnā un pēc tam pārvietoties uz Vladivostoku. Jūnijā bataljons izbrauca uz Latviju, kur ieradās oktobra sākumā. Šajā laikā uz Latviju jau bija devies Imantas pulks, kurš pilsētā bija veicis garnizona dienestu. Pulku pa jūras ceļu pārveda uz Latviju divās daļās – 1920. gada 28. februārī un 23. martā. Abas karaspēka vienības, kurās bija arī daudz bijušo latviešu strēlnieku, atgriezās Latvijā jau pēc Neatkarības kar noslēguma.
Daudzi Padomju Krievijā palikušie strēlnieki veidoja sekmīgas militārās karjeras. Padomju Savienībā pastāvēja Latviešu strēlnieku vēstures komisija, kas aktīvi nodarbojās ar pētniecību un izdeva vairākus nozīmīgus darbus. 1937.-1938. gada Staļina lielo represiju rezultātā vairums bijušo strēlnieku tika nogalināti.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Dzīvās atmiņas
Ingas Gailes, Artas Tones un Lailas Pētersones atmiņas par vecvectēvu un vectēvu - strēlnieku Alfrēdu Līdumu un viņa ģimeni
Jāņa Vīksnas stāsts par vecāsmātes brāli Mārtiņu Jankušu un vectēvu Kārli Vīksnu
Kārļa Grapmaņa pieraksti par dzīvesbiedres tēva ģimeni – Āboliem
Aldoņa Baldiņa atmiņas par tēvu – strēlnieku Albertu Baldiņu