Noslēdzas Kurzemes atbrīvošana
1919.3.XII
1919. gada 13. novembrī Latvijas armija ieņēma Vecmuižu. 15.-16. janvārī risinājās Slokas un Kalnciema kaujas, kurās Latgales divīzijai izdevās salauzt bermontiešu pretestību un ieņemt šīs apdzīvotās vietas. ieņēma Kalnciemu un Sloku. 17. novembrī Vidzemes divīzijas 4. Valmieras kājnieku pulks ieņēma Bausku.
18. novembrī Rietumkrievijas armija pārgāja Vācijas pakļautībā un tās komandēšanu Pāvela Bermonta vietā uzņēmās vācu armijas ģenerālleitnants Valters fon Eberharts (viņš bija ieradies Jelgavā jau iepriekšējā dienā). Uz Eberharta aicinājumu pārtraukt karadarbību un uzsākt pamiera sarunas Latvijas armija 1919. gada 20. novembrī atbildēja ar vispārēju ofensīvu Kurzemē un Zemgalē. 21. novembrī Latvijas armija atbrīvoja Jelgavu, bet Liepājas garnizons padzina bermontiešus no Grobiņas un Aizputes.
Jelgavas tuvumā izvērtās gandrīz nedēļu ilgas niknas kaujas. Pēc atkāpšanās no Torņkalna 11. novembrī, Dzelzs divīzija ieņēma nocietinātas pozīcijas Jelgavas tuvumā. 18. novembrī tās daļas pārgāja pretuzbrukumā pret 5. Cēsu, 6. Rīgas un 7. Siguldas pulku, kuri uzbrukumu atvairīja tikai ar lielām grūtībām. Smagu kauju piedzīvoja arī Latvijas Kara skolas kadeti, kuri kaujā ar Vācu leģiona Baltenlandes pulku zaudēja 12 kritušos.
Izšķirošais Latvijas armijas uzbrukums Jelgavai sākās 1919. gada 21. novembrī no trim pusēm. Tajā piedalījās Vidzemes divīzijas 6. un 7. pulks, kā arī Latgales divīzijas 8. pulks un Lielupes flotile. Latvijas armijai izdevās salauzt Dzelzsdivīzijas pretestību un piespiest pretinieku pamest pilsētu, jo citādi tai draudētu ielenkšana un iznīcināšana. Atkāpjoties vācieši pilnībā nodedzināja Jelgavas pili.
22. novembrī tika atbrīvots Tukums. Bermonta armijas vajāšanu nespēja apturēt arī Sabiedroto valstu mēģinājumi iejaukties un panākt izlīgumu starp abām pusēm. Vēl vairāk, 1919. gada 25. novembrī, ņemot vērā Rieutmkrievijas armijas atklātu pāriešanu Vācijas pakļautībā, Latvija pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Vāciju, faktiski nonākot kara stāvoklī ar šo Eiropas lielvalsti.
24. novembrī Latvijas armija ieņēma Saldu un Priekuli, bet 26. novembrī sasniedza Lietuvas robežu. 1. decembrī Latvijas armijas virspavēlnieka štābs paziņoja par Bermonta armijas padzīšanu no Latvijas teritorijas. Bermonta vajāšana turpinājās arī Lietuvā, Latvijas armijai ieņemot Laižuvi un sasniedzot Akmeni un Radvilišķus.
Cīņas pret Bermonta armiju bija asiņainākās Latvijas armijai visā Neatkarības kara (1918–1920) laikā. Kopumā tika zaudēti kā krituši 57 virsnieki un 686 karavīri. Kauju laikā Latvijas armija kā trofejas ieguva 24 lielgabalus, 175 ložmetējus, 10 lidmašīnas un daudz kara materiālu. Bermontiešu steidzīgo atkāpšanos pavadīja Kurzemes izlaupīšana un postīšana. Kopumā Latvijai nodarītie zaudējumi sasniedza 300 miljonus latu.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Grāmatas notikumi
It visa klāta veciem tranšejrakumiem un apskrambātām milzu priedēm, tepat ceļas Garā kāpa. Pret ziemeļrītiem krēslā jaužams Ložmetēju kalns.
Visapkārt kluss, guļ rota dziļā miegā, par divizījas rezervi patlaban kļuvis mūsu bataljons.
Man miera nav, sirds palikusi sērīga un atkal smaga. Jauž atmiņatvaros tā seno dienu šalku, un vēl un vēl man skati tiecas prom uz priežu kāpu pusi, kur pirms gadiem trim viss dārdēja no granātšņākām, gaiss bij kaujas klaigu pilns.
No šejienes var redzēt vietas, kur tad ar joni gāja mūsu vecais pulks.
Pats vecais Kalniņš tam ar izlūkiem pa priekšu, granātu vienā, nūju otrā rokā, mazliet gan stīvu kāju, bet straujš
bez gala, vingrs un sirms.
Un tur, aiz kāpu ailēm, granātapkapātām priedēm, tur, sala sakalts plešas Mazais Tīrelpurvs, kur līķu vālos šauti, guļot palika vai visi mani pirmie kauju draugi, ķēdei saļimstot aiz ķēdes, un sarkans viss no asinssārtām ledus puķēm tad bija sniegu klātais purva klajš.
Tālāk tur, viņpus Ložmetēju kalna dienvidkraujas - tur krita Edgars, viņa asinīm apskrējuši, viņa aprakstītā vēstule, gan burzīta un palikusi sarkanbrūna, vēl kvēl aizvienu man uz sirds.
Pūš jūras vējš no kāpu kalnu puses. Sāk nirt no atceres un rindās atnāk šurpu mīļās ēnas, pāri kāpu augstumiem.
Dzīvās atmiņas
Daiņa Riškina iesūtītie materiāli par radiniekiem – strēlniekiem Alfrēdu Kaktiņu un Nikolaju Kalniņu
Ievas Reines, vecmāmiņas Birutas Zvaigznītes (dzimusi Pētermane) un vecvecmāmiņas Elgas Pētermanes (dzimusi Grūbe) atmiņas par vecvectēvu, tēvu un vīru - strēlnieku Jāni Pētermani