Ziemeļlatvijas Partizānu pulks ieņem Cēsis
1919.30.V
1919. gada 26. maijā kapteinim Arturam Aparniekam uzdeva saformēt vieglo kājnieku („partizānu”) nodaļu, kurai deva Ziemeļlatvijas partizānu pulka nosaukumu. Sākotnēji vienību veidoja 123 cilvēku lielā 2. Cēsu pulka 4. rota un 30 jātnieki no Ziemļlatvijas brigādes 1. eskadrona. Pulku tūlīt pēc izveidošanas nosūtīja uz fronti. Bija sākusies Sarkanās armijas vajāšana, un pretinieka padzīšanai bija jāiesaista visi pieejamie spēki. Partizānu pulka karavīri bija ļoti slikti apgādāti, daudziem trūka pat apavu. Arī vienotas formas karavīriem nebija. Tomēr neskatoties uz to, viņu noskaņojums bija ļoti labs, jo bija sākusies Vidzemes pilnīga atbrīvošana no lieliniekiem.
30. maijā pulksten septiņos no rīta partizānu pulks kopā ar 2. Cēsu kājnieku pulka 1.rotu sasniedza Cēsis. Partizānu komandai kapteiņa Augusta Lepoplda Sirka vadībā izdevās iekļūt ienaidnieka aizmugurē un straujā uzbrukumā pilsētu ieņemt. Šeit latviešu karavīriem notika neliela sadursme ar Sarkanās armijas vienībām, kuras bija vēl palikušas pilsētā. Partizāniem un Cēsu pulka rotai izdevās viegli padzīt sarkanarmiešus un atlikušās padomju iestādes, kuras atkāpās dienvidaustrumu virzienā. Līdz ar to Cēsis bija atbrīvotas. Iedzīvotāji sagaidīja atbrīvotājus ar sajūsmu.
Lielinieki jau vairāku dienu garumā bija gatavojušies aiziešanai, vienlaikus vēl izrēķinoties ar arestētajiem padomju režīma pretiniekiem. Pirms aiziešanas viņi paspēja Cēsu cietumā nošaut vairāk nekā 30 cilvēkus.
1. jūnijā Cēsīs ieradās pastiprinājumi – 2. Cēsu pulka 3. un 7. rota, kā arī ložmetēju rota. Pilsētā ieradās arī Eduarda Plan-Dubrovska komandētais 2. eskadrons, bet nākamajā dienā – Ziemeļlatvijas brigādes štābs.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Grāmatas notikumi
bet sarkanie vēl gribot turēties pie Inčukalna, un visu pēc tam nakti vairījās no mums miegs. Vēl un vēl mēs plakām pie zemes, cenzdamies izprast, kurā debesmalā tuvāk dun lielgabali, un no viņu dunēšanas nomanīt, uz kuru pusi ejot, drīzāk pienāks mūsu meža gaitām gals.
Naktis bija bez zvaigžņu zaiga, tumši mākoņainas, un ar klusu rūsas blāzmu. Tālu ducināšanu tad varēja manīt gan dienvidos, gan ziemeļrītos, bet nebij izprotams, vai tā bij lielgabalu atbalss, vai tikko jaušams pērkoņdārds.
Dažā sētā ļaudis laipni vērās mums sejās. Citur bija ļauni skati, bet cieši slēgtas mutes, kuras saslēdzās vēl ciešāk, kad mēģinājām izvaicāt, cik tālu baltie, un kur tagad turas sarkanie. Un kādās mājās, ieejot mums istabā, pie sienas steidzās gados pajauns vīrs, jo sienas vadzī kārta, karājās tur kaujas šautene. Es biju žiglāks, cēlu savu bisi, bet Konrāds izvilka rokas granātu, un milicis bālēdams palika stāvot istabas vidū ar gaisā celtām rokām. Un bisi viņa vietā no vadža noņēmu tad es, lai ņemtu ārā aizslēgu un ietu atpakaļ uz silu, kur todien gājām neapstādamies līdz vakaram.
Dzīvās atmiņas
Daces Everses iesūtītās liecības par sava vectēva māsas krusttēvu un vecvecmāmiņas tuvu draugu pulkv.leitnantu Jāni Edgaru Sukuru
Vilhelma Klincāna atmiņas par savu tēvu Pāvelu Klincānu (Pirmā Pasaules kara laikā kā puika aizbiedē sarkanarmiešus) un audžutēvu – strēlnieku Stefanu Punduru
Veronikas Zeidmanes atmiņas par strēlniekiem Jāni un Kārli Zeidmaņiem – vīra tēvu Jāni un tēva brāli Kārli. Uldis (redzams foto vecumdienās, Austrālijā) ir Kārļa dēls