Partizānu kustība (“zaļā armija”)
1919.IV-VI
Lielinieku īstenotā politika (sevišķi agrārā reforma un daudzās mobilizācijas) un Sarkanais terors izraisīja plašu neapmierinātību Latvijas iedzīvotājos. Rezultātā 1919. gada pavasarī laukos strauji auga pret lielinieku režīmu vērsta partizānu kustība. Bieži partizānus apzīmēja kā „zaļos” jeb „zaļo armiju” iepretim „sarkanajiem” (lieliniekiem) vai „baltajiem” (dažādām „kontrrevolucionārajām” vienībām). Aktīvākie partizānu darbības rajoni bija Vidzemes augstienes pagasti, Lubānas apkārtne un Sēlija.
Jau 1919. gada martā leitnantam Artūram Veckalniņam bija izdevies apvienot 370 Vidzemes partizānus. Viņa vadībā partizāni uzbruka padomju iestādēm un iesaistījās sadursmēs ar pretinieka vienībām. Cīņai ar partizāniem lielinieki uz nemierīgajiem rajoniem sūtīja karaspēka vienības un miliču soda ekspedīcijas, apsargāja ceļus un kontrolēja aizdomīgās personas.
Aprīlī partizānu rindas papildināja simtiem dezertieru, kurus lielinieki bija mobilizējuši, bet kuri nevēlējās cīnīties Sarkanās armijas sastāvā. Partizānu iespējas nepārtraukti auga. Maija sākumā A. Veckalniņa vadītie partizāni uzbruka Mēdzulas muižai, kur atbrīvoja daudzus lielinieku arestētos cilvēkus. Vērienīgākā partizānu operācija gan notika vēlāk, naktī no 13. uz 14. maiju, kad „zaļajiem” izdevās uz vairākām stundām ieņemt Cēsu pilsētas centru un atbrīvot no cietuma vairāk kā divsimt ieslodzīto. Partizāniem pievienojās vairāki desmiti vietējo iedzīvotāju un atsevišķas Padomju Latvijas armijas vienības. Pienākušie papildspēki padzina partizānus no Cēsīm un izrēķinājās ar sagūstītajiem nemierniekiem.
Pēc Rīgas krišanas un lielinieku frontes sabrukuma Vidzemē partizāni nemitīgi uzbruka Padomju Latvijas armijas aizmugures vienībām un padomju iestādēm, kuras steidzīgi atkāpās uz austrumiem. Garās vezumu un lopu karavānas kļuva par vieglu mērķi „meža brāļiem”. Partizānu uzbrukumi radīja vēl lielāku pankiku un baiļu atmosfēru atejošajās vienībās. „Zaļajai armijai” maija beigās un jūnija sākumā pievienojās liels skaits dezertieru, kuri pameta Padomju Latvijas armijas rindas. Vēlāk, 1919. gada vasarā, partizānu vienības iekļāvās Latvijas armijas sastāvā.
Papildmateriāli:
Grāmatas notikumi
Krustām šķērsām sagāzti lieli koki, nekapātiem zariem, lai slēpjoties aiz egļu stumbriem, meža brāļi spētu turēties tik
ilgi, kamēr sarkanajiem apniks pašu sāktais uzbrukums.
Patlaban tas vēl nemaz nava sācies, un kalējs, — tā sauc meža brāļi savu vadoni — saka, ka tādā vietā nerīdīšot viņus meklēt ne pats velns.
Varbūt, tam taisnība: priekš kam gan velns lai līstu egļu silā, ja turpat netālu ir neizbrienams Velna purvs? Bet sarkanie gan it kā taisoties to darīt: vismaz mūsu izlūki tā stāsta, un viens zināja pat tik daudz, ka mūsu aizcirtuma sturmēšanu varot gaidīt jaunnedēļ, kad atjāšot no Pļaviņām šurpu vesels sarkano eskadrons.
Patlaban nekas aizdomīgs nav mūsu silā manīts; tikai naktīs gan var dzirdēt visās meža malās, kā trokšņo medņi un buldurē rubeņi, kaut arī viņu kāzošanās laiks jau tepat garām.
Konrāds saka, tas esot aiz jaunā kalendāra vainas: to ievedot, sajukušas daudziem cilvēkiem galvas; dažs agrāk lāga
zēns tad palicis par komunistu, un arī rubeņi un medņi vairs lāga nezinot, kad rubināt, kad nē.
Un paldies Dievam — sliktam vienmēr nāk līdz kāds labums, un mums šad tad pagadās katlā meža putnu gaļa, jo Maldups, vecais kaktu medinieks, prot rīta ausmā brīnumlabi pielēkt medņa gailim, kad tas aizdziedājies uz zara, un no Maldupa bises te krīt arī viens un otrs rubenis.
Aizcirtuma būdās mūs redz visus kopā tikai dienas stundās, jo arī mums ir vai pavisam sagrozījies laika iedalījums, dienas vietā iestājusies tumsa, un gaismas stundas atmijusi nakts.
Dzīvās atmiņas
Aldas Āres atmiņas par tēva brāli Bernholdu Āzeru un ģimenes draugiem – strēlniekiem
Vilhelma Klincāna atmiņas par savu tēvu Pāvelu Klincānu (Pirmā Pasaules kara laikā kā puika aizbiedē sarkanarmiešus) un audžutēvu – strēlnieku Stefanu Punduru