„Sarkano” strēlnieku darbība Krievijā
1918.V-XI
Tūlīt pēc Oktobra apvērsuma lielinieki vairākas latviešu strēlnieku vienības izmantoja gan padomju valdības apsargāšanai, gan kārtības uzturēšanai Krievijas lielpilsētās, gan dažādu nemieru, politisko pretinieku (piemēram, anarhistu) un pretlieliniecisku vienību apkarošanā. Uz Krieviju aizgājušās latviešu strēlnieku vienības (pavisam 5-7 tūkstoši strēlnieki) lielinieki plaši izmantoja zemnieku nemieru apspiešanā un pārtikas pārpalikuma atņemšanai zemniekiem. Latviešu strēlnieki nodrošināja arī Krievijas zelta rezerves un apcietinātā Krievijas cara ģimenes apsardzi. Latviešu strēlnieki ir tikuši nepamatoti vainoti cara un viņa ģimenes noslepkavošanā, to izdarīja ebreju un ungāru lielinieki. Lielinieku pusē cīnījās arī daudzas no latviešu bēgļiem un evakuētajiem strādniekiem saformētās kaujinieku vienības.
1918. gada jūlijā latviešu padomju strēlnieku divīzija piedalījās kreiso eseru dumpja apspiešanā Maskavā, Jaroslavļā un citās pilsētās. Kreisie eseri bija pēdējie lielinieku politiskie sabiedrotie un arī ievērojami konkurenti. Vēl arvien nav pilnīgas skaidrības par 6.-7. jūlija notikumiem – vai tā bija ļoti slikti plānota un vadīta pretlielinieciska sacelšanās, vai pašu lielinieku plānota provokācija, lai izrēķinātos ar saviem politiskajiem sāncenšiem. Jebkurā gadījumā latviešu strēlniekiem, neskatoties uz savu mazskaitlīgumu (operācijā piedalījās 2 tūkstoši strēlnieku, bet Maskavas garnizonā bija 24 tūkstoši karavīru), bija izšķiroša nozīme kreiso eseru sagrāvē un lielinieku varas nostiprināšanā. Jukums Vācietis pēc šīs operācijas tika paaugstināts par Austrumu frontes pavēlnieku.
Drīz pēc kreiso eseru dumpja apspiešanas „sarkanajiem” latviešu strēlniekiem bija jāiztur pirmais nopietnais pārbaudījums – jāaizstāv pret čehu brīvprātīgo korpusa uzbrukumu stratēģiski svarīgā Kazaņas pilsēta. Čehoslovāku pret lieliniekiem vērstā sacelšanās bija sākusies pašās maija beigās, kad padomju valdība liedza korpusam atļauju doties uz Franciju, lai cīnītos ar vācu armiju. Čehoslovāki ātri ieņēma plašu teritoriju Sibīrijā un centrālajos Krievijas rajonos, atbalstot pretlieliniecisku vietējo valdību veidošanos. Faktiski ar čehoslovāku korpusa sacelšanos sākās pilsoņu karš Krievijā.
1918. gada jūlija beigās čehoslovāki tuvojās Austrumu frontes mītnei Kazaņā. Kaujas par Kazaņu risinājās 5.-7. augustā un to laikā gandrīz pilnībā tika iznīcināts Jukuma Vācieša iemīļotais 5. strēlnieku pulks. Pašam J. Vācietim tikai lielām grūtībām izdevās izbēgt no Kazaņas. Vēlāk, lai demoralizētās 5. strēlnieku pulka atliekas pilnībā nezaudētu kaujas spējas, tam kā pirmajam Sarkanajā armijā pasniedza īpašu apbalvojumu – Goda sarkano karogu.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Grāmatas notikumi
“Un ārā netiekam,” piebalso dundadznieks.
“Bet kā tad viss tā iznācis?” es saku, pa pusei vaicādams draugiem, pa pusei sev. “Nevaru un nevaru saprast.”
“Redzi, — es neprotu tik skaisti runāt, kā mītiņu bajāri,” Miķelsons iesāk, bet Konrāds atkal iemet starpā: “Jā, tas gan tiesa: tev iekšā ir, bet ārā katrreiz nenāk.”
“Nemaisies, ja tev nav ko teikt,” Miķelsons atcērt, un Konrāds mierinoši nosaka: “Ka nē, nē. Pucē viens.”
“Redzi, Artūr, — toreiz, kad mēs parādījāmies ar pašu virsniekiem un aizgājām uz Krieviju, — mums galvās bija sapūstas visādas lapiņu un mītiņu gudrības par internacionālēm, varmākām uz troņa, buržujiem, piļu šturmi un pasaules revolūcijām. Bet sirdīs, Artūr, — sirdīs mums bija atriebšanās naids! Ja mūsu zemei jāiet pēdējā postā, jāpaliek zem vācieša, lai tad put visa krievu zeme, lai sadedzina viņu tas komunistu daudzinātais pasaules ugunsgrēks! Lai sadeg liesmās viss tas vecais, kā vainas dēl latviešu puikas velti krita Tīrelpurvā, lai jūk un sabrūk, sakrīt plēnēs visa vecā pasaule, ja mūsu tautai, mūsu zemei jāizput!”
“Tā bija! Jānudien, tu runā kā pats komisārs,” Konrāds nopriecājās, bet Miķelsons tam rāda dūri, pavēlēdams klusēt, un man ir smaga sirds.
Dzīvās atmiņas
Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli